Neviens cilvēks nav izredzēts pazudināšanai

“Lai slavēts mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas mūs Kristū ir svētījis ar visāda veida garīgu svētību debesīs. Viņā Tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā mīlestībā. Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu, par slavu Viņa augstajai žēlastībai, ar ko Tas mūs apveltījis Savā mīļotajā Dēlā.” (Ef.1:3-6)

Kā kristietim būtu pareizi jālieto mācība par izredzētību pestīšanai? Mūsu teksts nesniedz skaidru atbildi, bet no tā, kā svētais Pāvils izmanto un piemēro šo mācību tekstā, mēs skaidri redzam, kā katram ticīgam kristietim tā būtu jāpielieto.

Kad apustulis efeziešiem saka: “Tas mūs izredzējis,” viņš parāda, ka ticīgajiem ir jāmierina sevi ar žēlīgo izredzētību un noteikti jāpieskaita sevi pie tiem, kas pieder pie izredzētajiem. Tomēr viņiem nevajadzētu censties spriest par šo plānu pēc sava prāta, pēc Bauslības vai kādām citām ārējām pazīmēm. Viņiem arī nevajadzētu mēģināt lēkt dievišķās providences apslēptajā bezdibenī. Tā vietā Pāvils saista šo mācību ar “garīgu svētību debesīs”, svētību, ar kuru Dievs jau ir viņus svētījis un caur kuru Viņš jau ir atklājis Savu gribu pret viņiem. Visiem patiesajiem kristiešiem vajadzētu šādā veidā izmantot mācību par žēlīgo izredzētību. Viņiem vajadzētu teikt sev: “Dievs mani ar Evaņģēliju jau ir aicinājis, ar Savām dāvanām apgaismojis, svētdarījis un uzturējis patiesajā ticībā. No tā es varu secināt, ka arī es esmu izredzētais.”

Nav cita ceļa, kā Dievs ved Savus izredzētos uz pestīšanu. Kristū, Dzīvības Grāmatā, viņi ir izvēlēti. Tikai Viņā viņi var atrast cēloni mūžīgajai Tēva izredzētībai. Kad Dievs viņiem to atklāj ar Evaņģēliju, viņiem vajadzētu atpazīt Viņa apslēpto padomu un droši teikt:

Kungs, ļauj man izlasīt Tavos naglu nospiedumos, ka Tu mani esi izlēmis glābt.

Viņiem arī vajadzētu priecāties kopā ar Pāvilu: “Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno? Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv? … Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Rom.8:33-34, 38-39) Svētīgi tie kristieši, kuri tā izmanto mācību par žēlīgo izredzētību un piemēro to sev! Tajā viņi rod mierinājumu katrā miesas, pasaules un velna kārdināšanā.

Pāvils efeziešiem arī saka, ka viņus ir izredzējis Dievs, lai viņi “būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā”. Ticīgo kristiešu žēlīgās izredzētības mācības pareiza izmantošana ietver pamācību tiekties pēc svētuma ar visu dedzību un tādējādi ar labiem darbiem padarīt “savu aicinājumu un izredzēšanu jo stipru” (2.Pēt.1:10). Šo mierinošo mācību nevar izmantot, lai veicinātu miesas drošības sajūtu. Neaizmirstiet, ka jūs nevarat izdarīt neko, lai varētu tikt izglābti, bet varat izdarīt ļoti daudz, lai zaudētu savu pestīšanu. Dievs tiešām vēlas, lai visi cilvēki taptu izglābti. Viņš nav izredzējis nevienu cilvēku pazudināšanai. Kalvinisti noliedz Dieva Vārdu, kas ir tikpat skaidrs kā saule. Nē, visi cilvēki ir Kristus atpirkti, un šī iemesla dēļ Evaņģēlijs ir jāsludina ikvienam. Dievs vēlas visiem dāvāt ticību ar Evaņģēliju un vēlas uzturēt un pasargāt visus, kas ir nākuši pie ticības caur žēlastību. Tamdēļ ikviens, kas iet pazušanā, var vainot tikai sevi pašu. Viņš iet pazušanā nevis tādēļ, ka Dievs viņam nav devis Savu žēlastību, bet gan viņa spītīgās neticības un pretestības dēļ. Tāpēc Dievs saka: “Israēl, tu grūd sevi postā; vienīgi Es esmu tavs glābiņš un atbalsts.” (Hoz.13:9)