Ņem viņa vietā mani

“Tad nu lai tavs kalps paliek zēna vietā tev par vergu pie tevis, mana kunga. Bet zēns lai dodas ar saviem brāļiem mājup.” [1.Moz.44:33]

Jāzepa brāļi bija nokļuvuši neapskaužamā situācijā. Jau otro reizi viņi bija ieradušies Ēģiptē, lai pirktu graudus. Faraona vietā viņus pieņēma Jāzeps, taču brāļi viņu nepazina. Jāzeps visu bija izkārtojis tā, lai Benjamīnu apsūdzētu zādzībā un paturētu Ēģiptē kā vergu.

Brāļiem tas bija pats ļaunākais, kas varēja notikt. Atgriezties mājās bez Benjamīna viņiem būtu tas pats, kas pasteidzināt tēva nāvi.

Izšķirīgajā brīdī visu priekšā nāca Jūda un runāja pārējo brāļu vārda. Jūda izstāstīja par brāli, kas, viņuprāt, bija miris, un arī par jaunāko brāli, kura zaudējumu sirmais tēvs nepārdzīvotu. Benjamīns nedrīkstēja palikt Ēģiptē, viņam noteikti bija jāatgriežas pie tēva!

Jūda teica Jāzepam: ņem viņa vietā mani. Ļauj man palikt pie tevis par vergu, lai zēns dodas ar brāļiem mājās!

Ikreiz, lasot šo Svēto Rakstu vietu, es nevaru nedomāt par Vēstules ebrejiem 7.nodaļas 14.pantu: “Jo ir zināms, ka mūsu Kungs ir cēlies no Jūdas cilts.” Kā cilvēks Dieva Dēls ir cēlies no ciltstēva Jūdas, kas toreiz izgāja visu priekšā un bija gatavs uzņemties vainu, lai atsvabinātu savu brāli.

Mēs zinām, kas notika. Jāzeps ļāva sevi atpazīt, un viss beidzās labi. Tas Kungs vērta ļaunu par labu un bēdas par priekiem.

Bet stāstā par Jēkaba dēliem šie Jūdas teiktie vārdi ir arī pravietojums par Kristu, kam jāveic vēl lielākas lietas. “Lauva no Jūdas cilts” nāca kā Dieva Jērs, kas nesa pasaules grēkus [Atkl.5:5].

Neaizmirsti Viņu, kas par tevi labprāt gājis nāvē! Viņā ir mūsu glābšana.

Iet lēnprātīgais Dieva Jērs, Kas Tēva prātu zina.
Tam uzlikts mūsu grēku mērs, Kas Viņam jālīdzina.
Viņš iet, līdz spēki izsīkt sāk,
Klāj sviedri To un gurdums nāk,

Kad nāves brīdis klātu.
Tur mocīts, zaimots, nopulgots,
Un pat pie krusta pienaglots,
Viņš cieš ar labu prātu.