Nāve ir jau tikusi pieveikta

Noklausies šo e-publikāciju

Kad apustulis Pāvils izsaucas: “Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?”, viņš turpina, priekā izsaucoties: “Pateicība Dievam mūsu Kungā Jēzū Kristū!” (Rom.7:24-25)

Kādēļ tik krasa atšķirība? Viņš izskaidro to, ka Kristus, mūžīgais Dieva Dēls ir nācis pasaulē un kļuvis par cilvēku, līdzīgu mums. Tas notika ne tikai ārējā veidā, runājot par Viņa bērnību, izglītību, mācekļa gadiem, darbu, nogurumu, asarām un ciešanām. Daudz svarīgāk ir tas, ka Viņš cieta par mūsu pārkāpumiem, nomira, tika apbedīts un augšāmcēlās no mirušajiem.

Pēc visiem šiem notikumiem mūsu stāvoklis ir mainījusies, “lai tāpat, kā līdz šim grēks ir valdījis nāvē, turpmāk valdītu žēlastība ar taisnību uz mūžīgu dzīvību, caur mūsu Kungu Jēzu Kristu” (Rom.5:21). “[Tas ir rakstīts] mūsu dēļ, kam tas tiek pielīdzināts, kas ticam tam, kas mūsu Kungu Jēzu Kristu uzmodinājis no miroņiem, viņu, kas nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ tin uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti” (Rom.4:24-25). “Ja jau viena cilvēka pārkāpuma dēļ nāve caur šo vienu kļuvusi par valdnieci, cik daudz vairāk tie, kas saņēmuši žēlastības un taisnības dāvanas pārpilnību, kļūs dzīvības valdnieki caur šo vienu Jēzu Kristu!” (Rom.5:17)

Un tā, nāve ir tikusi pieveikta. Tā ir sastapusies ar savu uzvarētāju, mūsu Kungu Jēzu Kristu. Taču mūsdienās cilvēki ļoti bieži jautā: “Ja tas tā ir, kāpēc mums vispār ir jāmirst?” Uz šo jautājumu jāatbild no divām pusēm.

Pirmkārt, iedzimtā grēka dēļ visi cilvēki ir grēcinieki un tāpēc ir pakļauti nāvei. Cilvēks, kas tic Kristum, ir salīdzināts ar Dievu un “no nāves ir iegājis dzīvē” (Jņ.5:24), tomēr arī viņš ir samaitāts. Šī iedzimtā nosliece uz ļaunumu viņā pastāvēs līdz pat viņa dzīves beigām un tā var viņam likt novirzīties no dzīvības ceļa, un jebkurā laikā aiziet neceļā. Nāve ir grēka alga visiem cilvēkiem, jo visi cilvēki ir Ādama grēka mantinieki.

Otrkārt, tas, kurš tic, mirs tikai ārēji, t.i., viņa ķermenis tiks ārēji nošķirts no dvēseles. Taču smagākās nāves sekas viņu vairs neskars: “Kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība” (Jņ.6:47). “Ja kas manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!” (Jņ.8:51) “Kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam!” (Jņ.11:25-26)

Neskatoties uz to, ka nāve ir pieveikta, nevienā Rakstu vietā nav teikts, ka nāve vairs nespēs izraisīt sāpes, bēdas, bailes un nedrošību. Ticīgs kristietis var vēlēties “atraisīties un būt kopā ar Kristu” (Fil.1:23), bet pat tad viņš nav atbrīvots no sāpēm un bēdām, kas tik bieži ir saistītas ar nāvi. Sāpes un ciešanas var izraisīt daudzi iemesli, piemēram, pēdējās dzīves dienas un stundas, ķermeņa un dvēseles nošķiršana, kā arī šķiršanās no tiem, kas paliek šinī pasaulē (Fil.1:21-26).

Tādēļ mēs, iespējams, svārstamies, par ko mums būtu jālūdz: no vienas puses – lai mēs tiktu atpestīti no šis dzīves rūpēm un ciešanām un paceltos mūsu debešķīgā aicinājuma pasaulē, bet no otras – lai mums tiktu atļauts turpināt kalpot saviem līdzcilvēkiem.