:: e – BAZNICA ::

Nav nekādas pazudināšanas

Un neviens iedzīvotājs nesacīs: es ciešu. – Tautai, kas tur dzīvo, ir grēki piedoti (Jes.33:24).

Te mēs redzam, ka grēku piedošana, kas mums pelnīta ar Kristus nāvi un ko esam saņēmuši ticībā, būs mums par mūžīgu īpašumu. Tā būs žēlastība mums ik dienas un mūžīgi, un tā netiks atcelta dēļ grēkiem, kas mums pieķeras un nedod miera, un diemžēl šad un tad arī izpaužas ārēji mūsu dzīvē. Nē, kamēr vien mēs paliekam ticībā Kristum, mums arvien piederēs tā pati Dieva žēlastība, kas nenāk no darbiem. Paši sevī mēs ik brīdi esam pelnījuši pazušanu, bet Kristū mēs ik brīdi esam taisni.

Kad Tas Kungs jau Vecajā Derībā runā par žēlastības valstību, kuru Kristus dibinās virs zemes, Viņš Jesajas grāmatā 33:20 to nosauc par “mūsu svētku sanāksmju pilsētu” un “Jeruzalemi”. Un beigās par šo pilsētu Viņš saka: “Un neviens iedzīvotājs nesacīs: es ciešu. – Tautai, kas tur dzīvo, ir grēki piedoti.”

89.psalmā Dievs runā par derību ar Savu Dēlu – mūžīgu žēlastības derību pret tiem, kurus Dēls ir iemantojis un glābis ar Savu izpirkumu. Viņa ticīgos šeit sauc par “Viņa (Dēla) bērniem”. Tas Kungs saka tā: “Ja viņa dēli atmetīs Manu bauslību un nestaigās pēc Maniem likumiem, ja viņi neturēs svētus Manus noteikumus un nepildīs Manus baušļus, tad Es gan piemeklēšu viņu pārkāpumus ar rīksti un viņu noziegumus ar sitieniem, tomēr Savu žēlastību Es viņam neatraušu, nedz liegšu Savu uzticību. Savu derību Es nepadarīšu par neesošu, nedz grozīšu to, kas nācis pār Manām lūpām” (Ps.89:31–35).

Un Jaunajā Derībā apustulis Jānis saka: “Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Un, ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns. Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku” (1.Jņ.2:1–2).

Mēs šeit neuzskaitīsim daudzos un ļoti mierinošos vārdus par šo tēmu Svētajos Rakstos, bet aplūkosim tikai vienu. Vispirms Tas Kungs saka, ka šai pilsētā, žēlastības valstībā, cilvēkiem vairs nebūs jāgaužas par savu vājību, jo tiem būs pilnīga grēku piedošana. Tas Kungs vēlas sacīt, ka priekšnoteikums grēku piedošanai taču ir grēki un vājības! Jo citādi tā nebūtu nekāda grēku piedošana. Bet piedošana nozīmē to, ka grēki vairs netiks pieskaitīti, pieminēti un sodīti, jo tā ir patiesa piedošana, kuras dēļ par grēku vairs nav jārunā un jādomā ar bailēm un izmisumu, jo piedots ir piedots! “Un neviens iedzīvotājs nesacīs: es ciešu. – Tautai, kas tur dzīvo, ir grēki piedoti.”

Šis teksts mums atgādina ko īpašu, kas attiecas uz īstiem, godīgiem žēlastības bērniem. Viņi tic savu grēku piedošanai, taču tajā pašā laikā viņus uztrauc un nomāc vēl kas cits, ko viņi aizmirsuši saukt par grēku, bet nodēvējuši to par savas ticības vājību un trūkumu. Viņi saka: “Es gan ticu, ka Dievs man piedod visus grēkus, bet es esmu tik vājš, un man piemīt šāda un tāda vājība,” utt. Bet Tas Kungs saka, ka tas viss jāsauc vienā vārdā: grēki.

“Un neviens iedzīvotājs nesacīs: es ciešu. – Tautai, kas tur dzīvo, ir grēki piedoti.” Jo piedošana apsedz un izdzēš visas vājības. Nosauc man tādu vājību, kas nebūtu grēks! Bauslība izvirza savas prasības pret visu cilvēku, viņa sirdi, domām un jūtām! Tādēļ bauslība apsūdz visu, ko šāds cilvēks dara pretēji Dieva vārdam.

Vai visi tavas ticības trūkumi un vājības nav grēki? Vai tas nav grēks – būt vēsam un negribīgam pret Dieva vārdu un lūgšanu, gļēvam ticības apliecinātājam utt.? Savukārt viss, kas ir grēks, stāv zem grēku piedošanas. Tas nozīmē, ka Kristus nav izpircis tikai rīcības vai mēles grēkus, bet visus cilvēka grēkus. Tādēļ, kaut arī tu joprojām turpini ciest no grēka, – kamēr vien tu paliec ticībā Kristum, esi modrs, lūdz un cīnies pret to, – tev “nav nekādas pazudināšanas”, bet Kristus piedošana ir pār visu, kas tu esi un ko tu dari.

Mūsu dārgais Luters par to ir teicis:

“Mums jāsaprot šī mācība, lai mēs labi zinātu, ka visa mūsu dievbijība Dieva priekšā nozīmē saņemt visu mūsu grēku piedošanu. Ja cilvēks vēlas būt labās attiecībās ar Dievu, tam jāzina, ka izšķirošas nozīmes nav nedz viņa grēkam, nedz viņa dievbijībai.”

Kad saku, ka man kaut kas jādara, jādomā, jārunā, dzīvojot Dieva un cilvēku priekšā, tad vēlos būt dievbijīgs, uzmanīties no grēka un darīt daudz labu darbu. Bet, tiklīdz ir runa par manu stāvokli Dieva priekšā, vai es atrodos žēlastībā un kā šo žēlastību iemantot, tad nedrīkstu būt nekas cits kā grēcinieks, lai šī mācība par grēku piedošanu attiektos arī uz mani.

Jā, tad varu drosmīgi sacīt: man ir grēki, bet Kristum ir taisnība. Viņa paklausība ir mana paklausība. Tagad es atrodos vietā, kur grēki mani vairs neaizsniedz. Tāda ir laimīgā pilsēta un žēlastības valstība, par kuru Tas Kungs sacīja: “Un neviens iedzīvotājs nesacīs: es ciešu. – Tautai, kas tur dzīvo, ir grēki piedoti.”