Lietas, kas jāievēro kristietim

Kristietim jāievēro divas lietas: viena, kas ir sevišķi svarīga, kas jāveic tikai tā un ne citādi, un otra, kas nav īpaši svarīga, kuru var darīt vai nedarīt, nebaidoties par ticīgas dvēseles svētību. Šajās abās lietās jābūt mīlestībai pret tuvāko, kā mums Dievs to ir atklājis. Tai jāiet taisns ceļš, un tā nedrīkst nomaldīties ne pa labi, ne pa kreisi.

Arī svarīgajās lietās, kuras saistītas ar “jābūt”, kā, piemēram, ticībā Kristum, mīlestība parādās nepiespiesti un pārlieku neuzmācoties. Tātad mise ir nepareizs iekārtojums, un Dievs ir tās ienaidnieks, jo viņa tiek piekopta tā, it kā būtu mūsu upuris un atzīstams darbs. Tādēļ tā jāaizliedz. Par to nav ne jājautā, ne jāšaubās, tāpat kā tev nav jāprasa, vai Dievs ir jāpielūdz.

Kaut gan mums ir pilnīgi skaidrs, ka šīs privātās mises ir jāaizliedz, kā es to jau esmu rakstījis, vēloties, lai tās visā pasaulē tiktu aizliegtas un paturēta tiktu tikai evaņģēliskā mise*, tomēr mēs nedrīkstam arī šeit aizmirst mīlestību un nedrīkstam cīnīties pret tām ar vardarbību. Tā vietā ir jāsprediķo ar vārdu un rakstu, ka šī veida mises turēšana ir grēcīga, un neviens nedrīkst par to ķīvēties. Lai tas viss paliek Dieva ziņā, un lai darbojas tikai Viņa vārds bez mūsu pūlēm un piedalīšanās. Kādēļ? Tādēļ, ka manā varā neatrodas cilvēku sirdis tā kā podniekam māls, lai ar to darbotos pēc savas patikas. Cilvēku sirdis ir Dieva rokās, lai tās atgrieztu vai nocietinātu (Jer.18:6; Rom.9:21). Es nevaru ar šiem vārdiem iet tālāk kā vienīgi līdz ļaužu ausīm, jo sirdīs es nevaru iekļūt. Tā kā es viņu sirdis nevaru ieliet ticību, tad es nevaru un arī nedrīkstu to nevienam uzspiest. Tas ir tikai un vienīgi Dieva ziņā. Viņš padara savu vārdu cilvēku sirdīs dzīvu, kad un kur to vēlas, pēc savas dievišķās gribas un gudrības. Tādēļ jādod šim vārdam brīvība un mums tajā nevajag iejaukties. Mums ir vārda tiesības un nevis izpildvara, tas nozīmē, ka vārds mums ir gan jāsludina, bet tā sekas lai paliek tikai un vienīgi Dieva ziņā.

Ja es tagad steigtos un gribētu šo ļaunprātīgo mises turēšanu aizliegt ar varu, tad būtu daudzi, kas to tomēr atzītu. Būtu arī tādi, kas nezinātu, vai tā ir pareiza vai nepareiza, un viņi teiktu: “Es nezinu, kā man izturēties, es esmu spiests sekot baram un varai.” Tādā veidā viņi iegūtu šaubu pilnu un nemierīgu sirdsapziņu, no kuras vēlāk grūti atbrīvoties. No šāda piespiedu likuma tad iznāk acu apmāns, ārišķība, muļķība, cilvēku izgudrojums, no kā rodas šķietami svētie, un lišķi, jo tur nav piedalījušies ne sirds, ne ticība, ne arī mīlestība. Kur šie trīs neveido vienu, no tā nekas neiznāk, kaut ari tas pēc būtības būtu labs un pareizs. Es par to neatdotu ne bumbiera kātiņu.

Pirmām kārtām, mums jāiemanto cilvēku sirdis, ko mēs varam izdarīt, sludinot Dieva vārdu, sludinot Evaņģēliju un norādot cilvēkiem uz viņu maldiem. Mums jāsaka: “Mīļie kungi, mīļie mācītāji, mīļie pāvestieši, atsakieties no mises! Mises turēšana nav pareiza. Jūs grēkojat, to piekopdami, un tādā veidā dusmojat Dievu. To es vēlējos jums pateikt.” Bet es negribēju dot viņiem nekādus norādījumus, nedz arī uzspiest kādu vispārēju kārtību. Tas, kas gribētu man sekot, varētu to darīt, kas negribētu, paliktu ārpusē.

Ja mēs tā rīkotos, šodien vārds iekristu sirdī viņam, rīt jau citam un tā vēl daudziem, un viņi paši drīz atzītu, ka ir kļūdījušies, un paši atteiktos no mises. Tā Dievs ar savu vārdu paveiktu daudz vairāk nekā tu, es un visa pasaule kopā, darbodamies pār ļaudīm ar varu. Dievs ieņem sirdi ar ‘savu vārdu, un, kad sirds ir ieņemta, tad iegūts ir ari cilvēks. Galu galā šai nebūšanai ir jābeidzas pašai par sevi.

Tikai tad, kad visu prāti ir saskaņoti un no vairākām lietām izveidojusies viena, tā ka nav vairs nekādu aplamību, var aizliegt to, kas ir nepareizs. Ja tur vēl nepiedalās dvēsele un sirds, tad ļauj to izlemt Dievam. Es tevi ļoti lūdzu par to, jo citādi tu nepanāksi neko labu.

Es nerunāju to tāpēc, ka gribētu atjaunot misi. Es gribu to atstāt Dieva vārdam. Ja tā ir iznīcināta, tad lai tāda arī paliek. Tikai vienu jāievēro un vienmēr arī jāsludina, ka ticību nedrīkst ne gūstīt, ne saistīt, ne ieviest ar kādu īpašu kārtību kā kaut kādu lietu. Vadies pēc tā un nekā cita! Jūs redzēsiet, ka ar šādiem uzbrukumiem jūs neko nepanāksiet, un, ja jūs pie tā paliksiet, tad ziniet, ka es nebūšu ar jums. Tas nu jums vienreiz ir pateikts.

Ko tev tas var kaitēt, ja tu pret šādām ārējām lietām parādi pacietību? Tevī taču ir patiesa un stipra ticība Dievam, un šīs lietas tev nespēj nodarīt nekā ļauna. Mīlestība pieprasa, lai tu jūti vājajiem līdzi, kamēr viņi kļūst stiprāki ticībā. Tā darīja ari visi apustuļi. Reiz Pāvils aizgāja uz vareno pilsētu Atēnām un atrada tur templī daudz altāru. Viņš gāja no viena pie otra, apskatīja visas šīs dievības, bet nevienai no tām pat nepieskārās. Tā vietā viņš nostājās tirgus laukuma vidū un teica tautai, ka tā visa ir elkdievība. Vārds aizskāra viņu sirdis, un daudzus no šiem altāriem viņi paši nojauca. Tā elkdievība pati, bez uzbrukumiem un vardarbības, beidza pastāvēt (Ap.d.17:22-34).

Tāpat vajadzētu rīkoties arī šeit. Ja es būtu redzējis, ka mācītāji notur misi, es būtu viņiem sprediķojis un brīdinājis, ka tā ir Dieva zaimošana un sadusmošana. Ja viņi būtu atgriezušies, tad es būtu viņus iemantojis, bet, ja nē, tomēr arī tad es negribētu ar viņiem plēsties un uzspiest savas domas ar varu. Es gribētu, lai darbojas vārds, un pats aizlūgtu par viņiem, jo ar tā Kunga vārdu ir radītas debesis, zeme un visas lietas (1.Moz.1:1; Ps.33:6). Arī šeit jādarbojas šim vārdam un nevis mums – nožēlojamajiem grēciniekiem.

Es gribu par to sprediķot, es gribu par to runāt un rakstīt, bet es negribu nevienu piespiest ar varu, jo ticībai jārodas brīvi un neuzspiežot.

Ņemiet piemēru no manis! Es esmu turējies pretī pāvestam, grēku atlaišanai un visiem pāvestiešiem, bet bez varas, ļaunprātības un uzbrukumiem. Tā vietā es esmu tikai sludinājis Dieva vārdu, sprediķojis un rakstījis, citu neko. Kamēr es gulēju, pats vārds ir paveicis tik daudz, ka pāvestība ir kļuvusi vāja un bezspēcīga, bet neviens firsts vai ķeizars nav spējis to aizkavēt. Es nedarīju neko, jo visu paveica tikai manis sludinātais vārds. Ja es būtu šeit darbojies ar varu, tad es būtu uzsācis nepareizu spēli un Vācija piedzīvotu lielas asinsizliešanas. Kas tad notiktu? Īstākā muļķu spēle, dvēseles un miesas samaitātība. Es sēdēju klusībā un ļāvu darboties vārdam.

Kā jums šķiet, ko domā velns, kad šīs lietas tiek kārtotas nemiera ceļā? Viņš sēž tur lejā, ellē, un domā: “Ak, cik jauku spēlīti ir uzsākuši šie stulbeņi! Tie tiks man. Šitā laupījuma daļa būs mana, lai tik turpina. Man prieks par šo spēlīti.” Velns vis nebēdājas par tādiem uzbrukumiem. Viņu var nobiedēt tikai, sludinot Tā Kunga vārdu un ļaujot tam vien darboties, jo Dieva vārds ir visvarens, un tas saista cilvēka sirdi. Kad sirds ir satverta, tad darbs tai sokas pats no sevis.

Senos laikos starp jūdiem arī bija maldu mācības un pagānisms pretēji Mozus likumam attiecībā uz apgraizīšanu. Vieni gribēja šo likumu paturēt, citi atkal ne. Tad nāca Pāvils un sludināja, ka apgraizīšanu var paturēt vai nepaturēt, jo pati par sevi tā nav nekas. Viņš teica, ka nebūtu gudri to pārtaisīt par “jābūt”, bet gan vajadzētu atstāt brīvu izvēli, to paturēt vai nepaturēt. Tā tas turpinājās līdz pat Hieronima laikam. Viņš nāca un vēlējās iztaisīt no šīs lietas “jābūt”, jo, iekļaujot likumā, viņš gribēja to aizliegt pavisam. Bet tad nāca Augustīns un bija tādās pašās domās kā Sv.Pāvils. Viņš teica, ka to var pildīt vai nepildīt. Sv.Hieronīms bija vismaz 100 jūdzes prom no Sv.Pāvila domām. Abi doktori lauzīja galvas, un neviens negribēja pakļauties otra viedoklim. Bet, kad Augustīns nomira, Hieronīmam izdevās panākt apgraizīšanas aizliegšanu. Vēlāk nāca pāvesti un, gribot kaut ko šai sakarā paveikt, arī izgudroja likumus. Tā no viena likuma radās tūkstošiem citu likumu, ar kuriem viņi mūs tagad ir apbēruši.

Tāpat notiks arī šajā gadījumā, ja šo lietu gribēs ietvert likumā, jo viens likums drīz radīs otru, otrs — trešo un tā tālāk, līdz tiem neredzēs vairs gala.

Šai reizei par to pietiks. Raudzīsim, mīļie draugi, ka ar saviem pārkāpumiem nemaldinām ticībā vājos, jo Kristus ir miris ari par viņiem, kā to Pāvils Rom.14:1 māca. Pateiksimies un slavēsim Dievu.