Lieldienu rīts

„Bet nu Kristus ir uzmodināts no miroņiem, Viņš kā pirmais no mirušajiem. Jo, kā caur cilvēku nāve, tā arī caur cilvēku miroņu augšāmcelšanās. Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.”

Kristus augšāmcelšanās nozīmē kaut ko pilnīgi jaunu pasaules vēsturē. Tā nozīmē jaunas pasaules iesākumu, kas reiz nāks un ko Bībele sauc par Dieva valstību vai debesu valstību. Šī jaunā pasaule ir jauna radība. Jaunā radība ir tikpat īsta un reāla kā vecā, kurā mēs dzīvojam. Tomēr tur viss ir pārvērsts un viss ir tapis jauns. Kā pirmdzimušais daudzu brāļu starpā Kristus ir nesis jaunās pasaules veidolu. Viņš ir pirmais, kas piedzīvojis lielo pārvērtību, ko sauc par augšāmcelšanos no mirušajiem. Kapā bija palikuši tikai auti, kuros Viņš bija ietīts. Viss vecais bija cēlies augšā jaunai dzīvei un eksistencei. Nāve ir aprīta uzvarā. Mirstīgais ir tērpies nemirstīgajā.

Kristus jaunais veidols bija tikpat īsts kā vecais. Mācekļi pēc augšāmcelšanās notikumiem nešaubījās, ka tas, kas viņus sastapa, bija tas pats viņu Skolotājs. Tomēr vienlaikus Viņš bija pilnīgi citāds. Lai arī ļoti reāls un īsts, tomēr Viņš nelīdzinājās nekam no šīs pasaules. Likumi, kas nosaka cilvēka dzīvi virs zemes, vairs Viņu nesaistīja. Viņš gāja Savus ceļus un bija paaugstināts pāri visam, kas parasti saista un ierobežo mūsu ceļus. Viņš bija jaunās radības pirmdzimušais. Viņš nesa jaunā laikmeta veidolu.

Tātad Kristus augšāmcelšanās ir jaunās pasaules iesākums. Lieldienas rīts ir saullēkts lielajai dienai, kad Dievs radīs jaunas debesis un jaunu zemi. Tādēļ no Lieldienu rīta spīd spoža gaisma, kas līdz laiku beigām piepildīs Lieldienu korāļus ar gavilēm un dos Lieldienu dievkalpojumam prieku, kas atklāj mums debesu pasauli, kas citkārt mums ir aizklāta.

Un tomēr Kristus augšāmcelšanās nozīmē kaut ko vairāk kā tikai iesākumu. Augšāmcelšanās nozīmē arī tiltu, kas saista veco un jauno pasauli. Tā ir saite starp to, kas ir iznīcīgs, nolādēts, un jauno, kas nāk Dieva spēkā. Kristus augšāmcelšanās nozīmē, ka vecā pasaule netiks pazudināta tiesā, bet tiks šķīstīta un piedzims no jauna. Viņš, kas cēlās augšā, būdams patiess Cilvēks, nesa vecās pasaules zemības miesu un bija nolikts zem bauslības, soda un nāves. Arī Viņš piederēja šai vecajai pasaulei kā ikviens no mums. Viņš izcieta par pasaules grēkiem un vainām vairāk nekā mēs, jo Viņam vienam pašam bija jācieš par visu, ko visi Viņa brāļi bija noziegušies. Tādējādi Viņš samaksāja par visiem kritušās pasaules grēkiem. Mūsu dēļ Viņš kļuva par grēku, un mūsu dēļ Viņš tika uzmodināts no mirušiem. Ar to Dievs ir pateicis un parādījis, ka vecajai pasaulei ar tās grēku un pazušanu ir jāpiedzimst no jauna un jāpārtop par jaunu pasauli.

Tādēļ Kristus tiek salīdzināts ar Ādamu. Ko Ādams ir izpostījis, to Kristus ir atjaunojis. Pretpols grēkā krišanai ar tās lāstiem ir Lielā Piektdiena ar tās tiesu. Visi pārkāpumi, kas virs zemes izdarīti kopš brīža, kad grēks ienāca mūsu starpā, ir izpirkti Golgatā. Pēc tam nāk Lieldiena kā jauna radīšanas diena. Jo grēka vaina ir izpirkta un kritusī cilts var tikt atjaunota un ieiet jaunā valstībā. Kristum tas viss bija jāizcieš, lai ieietu Savā godībā. Viņš necieta Sevis dēļ, bet mūsu dēļ. Caur Viņa upuri viss debesīs un virs zemes ir ticis samierināts ar Dievu. Nu pasaule var piedzimt no jauna. Paradīzes vārti, kas reiz bija slēgti, tagad tiek atvērti. Tie ir svētības vārti, kas ieved Dieva valstībā.

Tagad pār pazudušo pasauli ir uzaususi diena. Tas ir jauns iesākums. Dzīvība ir uzvarējusi. Viens no mūsu cilts jau tagad šai pasaulē, kur valda nāve, ir ietērpies nemirstības miesās. Šis laikmets iet pretī savam galam. Gaisma spīd tumsībā, un tumsība nav spējusi pārvarēt gaismu. Pilnīga atpestīšana un pēdējais lielais rīts jau tuvojas.