Krusta unikālā nozīme

Kāds ir Dieva atklāsmes noslēpums? Mēs vēlamies saskatīt Dievu, taču nespējam to. Mozus lūdz Dievu: “Rādi man, lūdzams, savu godību” [2.Moz.33:18]. Dievs viņam atbild: “Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar Mani redzēt, palikdams pie dzīvības” [2.Moz.33:20]. Tomēr vienu Dievs savam kalpam dos. Dieva godība paies viņam garām un tad viņš drīkst paskatīties. “Tu man redzēsi no muguras, bet mans vaigs paliks neredzams” [2.Moz.33:23]. Mēs zinām, kā Luters izmantoja šo Rakstu vietu, lai atklātu, kā var iepazīt Dievu. Mēs nespējam ieraudzīt Dieva vaigu, Viņa godību, lai arī kā mēs to vēlētos un lai arī kā mēs to censtos.

Mēģinājumi izzināt to, kāds ir Dievs, vai nu meditējot par šo pasauli, vai mistisku pārdzīvojumu ceļā, vai ar filozofisku pārdomu palīdzību, ir godības teoloģija. Tā ir dabiskā cilvēka teoloģija, pagānu un turku, un, diemžēl, arī teoloģijas profesoru teoloģija. Viņiem, kā kristiešiem, būtu jādomā citādi. Bet “mēs, teologi,” kā Luters norāda, komentējot Ps.66:17, “parasti pieminam Dieva svēto vārdu,” ar kuru esam kristīti un kura priekšā trīc debesis un zeme, “gluži nevietā, it īpaši savās diskusijās un pat lūgšanās [..] Mēs domājam, ka šādu pašu liekvārdību un nekaunību var attiecināt arī uz dievišķām lietām.” Mēs runājam par Svēto Trīsvienību tāpat, kā kurpnieks runā par savām ādām”. Dievs kļūst par subjektu, par mūsu sarunu tēmu. Taču, ja kāds runā par kādu subjektu, viņam ir jābūt augstākam par to, “jābūt šī subjekta pārzinātājam.” Tādēļ visa teoloģija, kā to pareizi atzīmēja Luters, atrodas pastāvīgās briesmās nonākt nepareizās attiecībās ar Dievu.

“Ja kāds vēlas filozofēt, lietojot Aristoteli bez briesmām savai dvēselei, tad viņam ir vispirms jākļūst pilnīgam muļķim Kristū.”

Tā Luters saka 29. Heidelbergas disputa tēzē. Pretējā gadījumā viņš kļūs par godības teologu un tāds nemaz nav īsts teologs.

Šīs divas Lutera nodalītās teoloģijas, godības un krusta teoloģija, nav vienas un tās pašas teoloģijas divas pakāpes. Tās nepapildina viena otru, kā tas ir ar dabiskajām un atklāsmē sniegtajām zināšanām par Dievu tajās sistēmās (gan katoļu gan protestantu), kuras ir veidojuši Aristoteļa ietekmēti dogmātiķi. Drīzāk tās izslēdz viena otru kā patiesā un viltus teoloģija.

“Tas, kurš uzskata, ka neredzamās Dieva lietas var izprast caur lietām, kuras Viņš ir radījis, nav teologa vārda cienīgs [Rom.1:20]. Drīzāk teologa vārda cienīgs ir tas, kurš izprot redzamās Dieva lietas, Viņa muguru [2.Moz.33:23] caur ciešanām un krustu.” Šīs ir Heidelbergas disputa slavenās 19. un 20. tēzes. Luters nenoliedz, ka tādas neredzamas Dieva lietas kā “Viņa spēku, Viņa gudrību, Viņa taisnīgumu, Viņa augstsirdību utt.” var saskatīt Viņa radīšanas darbos, kā viņš to paskaidro 19. tēzes izskaidrojumā. Tas, ko viņš noliedz, ir šādu zināšanu derīgums. Tās mūs nepadara ne “cienīgus, ne gudrus.” Tās nemaina mūsu attiecības ar Dievu. 20. tēzes skaidrojumā ir izteikta doma, ka cilvēki nepareizi lieto tās zināšanas par Dievu, kuras viņi gūst no Viņa radības. Tādējādi viņi ir kļuvuši par muļķiem. Zināšanas par Dievu, kuras gūstamas no Viņa darbiem, nekad nav nevienu pasargājušas no atkrišanas no Dieva un kļūšanas par elku pielūdzēju. Tādēļ Dievam labpatikās izglābt tos, kuri tic sludinātajai ģeķībai. Šī sludināšana ir krusta vārds [1.Kor.1:18 un tālāk].

Ja godības teoloģija izprot un saskata Dieva neredzamās lietas radīšanas darbu gaismā, tad par krusta teoloģiju tiek teikts, ka tā redz un izprot redzamās un “aizmugurējās” Dieva lietas ciešanu un krusta gaismā. Godības teologs vēro pasauli, radīšanas darbus. Ar savu saprātu viņš aiz tā saskata Dieva neredzamās lietas, Viņa spēku, gudrību un augstsirdību. Taču Dievs viņam paliek neredzams. Krusta teologs uzlūko krustā sisto. Šeit nav nekā dižena, brīnišķīga vai eksaltēta kā varenajos radīšanas darbos. Šeit ir pazemojums, kauns, vājums, ciešanas un agoniska nāve. Taču šis šausmīgā un depresīvā aina mums atklāj Dieva redzamo daļu, Viņa muguru. Viņš paliek neredzams lietās, kuras Viņš ir radījis. Šeit, pie krusta, Viņš kļūst redzams, proti, tik redzams, cik redzams Dievs var būt cilvēkam, kā Viņš atklājās Mozum, kad Dievs ļāva sevi uzlūkot tad, kad bija pagājis garām. Mēs varam redzēt vienīgi Dieva muguru.

Tādējādi tiek noteikta krusta unikālā nozīme. Radībā mēs neredzam Dievu. Bet mēs Viņu redzam pie krusta, tas ir, mēs Viņu redzam tik daudz, cik cilvēks Viņu var redzēt. Tādēļ krusts ir Dieva atklāsme un vienīgi krusta teoloģija ir teoloģijas vārda cienīga.

Paskaidrojot Heidelbergas disputa 20. tēzi, Luters saka:

“Jāņa evaņģēlijā 14:8 [..] Filips runāja, saskaņā ar godības teoloģiju: “Kungs, rādi mums Tēvu.” Turpinājumā Kristus noraida viņa vieglprātīgo domu, ka Tēvs būtu saskatāms kur citur, un norāda uz sevīm, sakot: “Filip, kas mani ir redzējis, ir redzējis Tēvu” [14:9]. Tādēļ patiesā teoloģija un Dieva atziņa ir krustā sistajā Kristū,”

Šī pēdējā doma atkārtojas nākamās tēzes izskaidrojumā:

“Dievu var atrast vienīgi ciešanās un krusta.”

Šis ir luteriskās teoloģijas un luteriskās baznīcas pamatprincips. Teoloģija ir krusta teoloģija un nekas cits. Teoloģija, kura ir kaut kas cits, ir viltus teoloģija.