Kristieši ir sasnieguši pilnīgu brīvību caur Kristu

“Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu. Šīs lietas ir nākamo lietu ēna, bet miesa pieder Kristum.” [Kol.2:16-17]

Sabata dienu kā svētu un neaizskaramu Dievs bija nolicis Savai tautai Vecās Derības laikā. Tomēr Dievs to tā nenoteica uz visiem laikiem. Saskaņā ar Dieva gribu visa Vecā Derība ar saviem baznīcas un civiltiesiskajiem likumiem un institūcijām nebija paredzēta mūžīgai palikšanai, bet tai vajadzēja kalpot, lai sagatavotu cilvēkus pasaules Glābēja atnākšanai. Sabats bija kā paraugs tam, kāds būs Kristus miers Viņa kapā Viņa pestīšanas darba nobeigumā, kā arī modelis mūžīgajam sabatam, ko Kristus vēlas īstenot Savu ticīgo sirdīs, līdz Viņš tos vedīs uz mūžīgo sabatu Debesīs.

Tāpēc līdz ar Kristus atnākšanu tika demontētas visas Vecās Derības sastatnes, kas apjoza to. Ar Savu atnākšanu miesā Kristus mums atņēma neskaitāma daudzuma ārēju noteikumu smago jūgu. Sagatavošanās laiks beidzās, un līdz ar Kristu mums tika piešķirta brīvība no visas kalpošanas. Neviena Vecās Derības noteiktā vieta, ēka, ceremonija vai laiks mūs vairs nesaista. Visas Kristus ēnas tiek atstātas pagātnē, jo ​​pats Kristus ir atnācis. Visi Kristus modeļi tiek atcelti, jo Kristus ir parādījies. Jau pati Vecā Derība atklāja, ka viss tās – kā jau ēnas – darbs nebūs mūžīgs. Mozus paziņoja, ka pēc viņa nāks Dieva pravietis, kuru Israēlam vajadzēs klausīt. Jeremija pravietoja, ka tad, kad visi pagāni pulcēsies Jeruzalemē, lai teiktu Tā Kunga vārdu, tad vairs nebūs ne Derības šķirsta, ne upurēšanas. Jesaja (66:23) paredzēja, ka Jaunajā Derībā vairs nebūs noteikts sabats, bet gan, ka tas būs “ik nedēļas sabatā”, tas ir, sabats būs no sabata līdz sabatam. Tādējādi Jaunās Derības bērni katru dienu svinēs sabatus.

Mēs atrodam to bagātīgi apstiprinātu arī visā Jaunajā Derībā. Tiklīdz Kristus uzsāka Savu sludināšanas kalpošanu, Viņš uzreiz sāka atvieglot Mozus bauslības stingrību. Viņš ne tikai dziedināja slimniekus sabatā, bet arī ļāva saviem mācekļiem sabatā plūkt graudus, parādot, ka Mozus noteiktā sabata beigas ir klāt. Pēc Kristus nāves priekškars Templī, kas aizsedza Vissvētāko vietu, tika pārplēsts divās daļās, liecinot par levītu dievkalpojumu pilnīgu atcelšanu. Arī svētie apustuļi skaidri mācīja, ka neviens kristietis vairs nav saistīts ar jūdu sabatu. Kā apustulis Pāvils saka: “Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu. Šīs lietas ir nākamo lietu ēna, bet miesa pieder Kristum.” [Kol.2:16-17] Tādējādi brīvība no jūdu sabata tika skaidri pasludināta visiem kristiešiem, un sirdsapziņa vairs netiek apgrūtināta ar vienas noteiktas pienākumu pildīšanas – kā Dieva pavēlētas – dienas ievērošanu. Kad viltus apustuļi pārliecināja galatiešus ievērot noteiktās dienas, jo Dievs to esot pavēlējis, Pāvils viņiem raksta, ka viņi ciena ”dienas, mēnešus, gadus un laikus. Es bīstos, ka tik nebūtu velti pie jums strādājis” [Gal.4:10-11].

Mēs redzam, ka kristietība neparedz jaunus likumus par noteiktu laiku, vietām un citām ārējām lietām. Drīzāk visi kristieši ir sasnieguši pilnīgu brīvību caur Kristu, un viņu vienīgais bauslis ir mīlēt. Vēstulē romiešiem Pāvils saka, ka nevajadzētu norāt vai tiesāt tos, kuri ir vāji ticībā, bet gan, ka viņi ir jāpieņem un jāpanes. Tādā gadījumā ticībā vājākie turpināja ievērot dienas, tomēr Pāvils arī teica, ka tas, “kas neēd, to dara Tam Kungam par godu, jo arī viņš pateicas Dievam” [Rom.14:6]. Tāpēc svētdiena nav Dieva bauslis, bet gan brīva kristīgās baznīcas kārtība Jēzus Kristus augšāmcelšanās piemiņai un svētā sludināšanas amata izveidošanai. Tā ir iedibināta kristiešu svētajai kopānākšanai. Patiešām, lai gan svētdiena ir minēta Svētajos Rakstos, tā nekur nav pavēlēta. Tā ir kristīgās brīvības sastāvdaļa.