Kristība nav bauslības derība

Citreiz par Kristību tiek runāts tā, it kā neviens nevarētu pastāvēt šai žēlastībā, ko tas saņēmis kā bērns.

Dažkārt cilvēks domā, ka Kristība tiek pazaudēta, tiklīdz cilvēks ir grēkojis. Ja zēns ir melojis vai meitene bez atļaujas paņēmusi kūku, tad arī Kristības žēlastība ir pazaudēta. Taču tā tas nav.

Kristība nav bauslības derība, bet žēlastības derība. Tā nekad nav balstīta uz mūsu darbiem, bet gan uz nepelnīto Dieva žēlastību, kas īstiem grēciniekiem dāvā īstu piedošanu. Šī piedošana cilvēkam ir brīvi pieejama, kamēr vien tas tic.

Nevis grēks, bet neticība šķir cilvēku no Dieva.

Tas ir tiesa, ka ticība nevar pastāvēt kopā ar apzinātu un tīšu grēku.

Tāpat ticība nevar pastāvēt bez Dieva vārda un lūgšanas, un tai ir jāmirst. Kad ticība pamet Dieva vārdu un lūgšanu, cilvēku pārņem pasaules kārība un grēka tīksme. Tas attiecas arī uz bērniem.

Kristīts bērns, kas nav mācījies lūgt un nav audzināts ar Dieva vārdu vai kas pretojas kristīgai audzināšanai, agrāk vai vēlāk nonāks žēlastības nicināšanā, vieglākos vai smagākos ārējos grēkos.

Tā ir žēlastības derības laušana. Taču to nav lauzis Dievs. Viņš paliek pie Saviem solījumiem un Savu pazudušo bērnu arvien aicina atpakaļ.

Arī Kristības pienākums nav atcelts. Cilvēks netiek atbrīvots no savas atbildības tādēļ vien, ka tas “nekad nav pretendējis būt kristietis”. Pats Dievs saka, ka mums tādiem jābūt. Tās ir Viņa kā Radītāja tiesības. Viņš to prasa Viņa maksātā izpirkuma spēkā, kad Sava Dēla nāvē Viņš par mums gandarīja.