Kristība – Bauslība, Evaņģēlijs vai abi kopā

Tā kā luteriskās ticības apliecības saprot Kristību kā Dieva pavēli, rodas jautājums, vai Kristība ir Bauslība vai Evaņģēlijs. Dažreiz sakramenti tiek saukti par Dieva pavēlēm. Šo terminu ir pareizi attiecināt uz rituāliem, kas pildīti baznīcā tās vajadzībām, bet ir nepareizi to attiecināt uz to, ka
mēs gribam patikt Dievam, piepildot Viņa Bauslību.

Šo jautājumu nevar atrisināt, vienkārši apgalvojot, ka sakraments ir nepieciešams pestīšanai. Bez iepriekšējiem paskaidrojumiem var teikt, ka gan Bauslības piepildīšana, gan ticēšana Evaņģēlijam ir nepieciešama pestīšanai, lai gan nepieciešamība šeit saprotama dažādās nozīmēs. Bauslība piedāvā pestīšanu tiem, kas to piepilda, lai gan neviens no mums to nav spējīgs. Evaņģēlijs sniedz pestīšanu bez mūsu darbiem. Lai saprastu Kristību, ir jāatšķir, kādā ziņā pestīšanai ir nepieciešama Bauslība un kādā Evaņģēlijs. Bez šīs atšķirības kristītais cilvēks savā apjukumā var sākt ticēt, ka, veicot šo liturģisko rituālu, viņš ir izdarījis Dievam pakalpojumu.

Luters saprata visu Mt.28:19 pantu kā pavēli, kas dota apustuļiem un kas joprojām ir saistoša baznīcai. Šajā pavēlē viņš atrada Kristības konfesionālas izpratnes pamatojumu. Luters saredzēja Mt.28:19 kā Kristības teoloģijas pamatu. Šāds skatījums ir balstīts paša Evaņģēlija iekšējā liecībā. Pavēle apustuļiem darīt par mācekļiem visas tautas jeb pagānus ar Kristības palīdzību ir atvasināta no pavēles “darait par mācekļiem”. Vārdus: “..mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis,” evaņģēlists attiecina uz visu Jēzus mācību kopumu, ko Viņš ir devis Savai baznīcai ar apustuļu palīdzību.

Luters, saprotot Kristību kā pavēli Kristus baznīcai, ir pareizi atspoguļojis vienkāršo un gramatisko perikopes izpratni, ka Kristus patiešām ir devis mācekļiem pavēli. Izprotot Mt.28:19 kā saistošu pavēli baznīcai, Luters nosoda anabaptistus, kuri atbrīvo sevi no šīs pavēles, atsakoties kristīt bērnus, un apgalvo, ka tas nav nepieciešams. Tādējādi anabaptisti parāda, ka viņi neseko Kristus pavēlei. Tā kā šī Rakstu vieta bija baznīcas dibināšanas pamatā, tie, kas tai nepaklausīja, radīja problēmu, ka viņus uzskatīs par nepaklausīgiem Dievam. Patiesībā viņus vairs nevarēja saukt par kristiešiem, tas ir, Kristum ticīgiem, kuri parāda savu ticību Viņam, ticot Viņa vārdam.

Vai Luters, piedēvējot Mt.28:19-20 tik izšķirošu nozīmi, gan veidojot savu Kristības teoloģiju, gan vērtējot citus, šo Rakstu vietu vairāk saistīja ar Bauslību nekā ar Evaņģēliju? Šīs pavēles nosaukšana par “evaņģēlisko pavēli” maz palīdz problēmas noskaidrošanā un var to tikai sarežģīt. Kā jau minēts, priekšstats par dievišķo pavēli šajā perikopē ir atrodams divreiz. Pavēle darīt par mācekļiem visas tautas tiek piepildīta vispirms tad, kad divpadsmit mācekļi kristī visas tautas, un pēc tam − kad viņi māca jaunajiem mācekļiem visu, ko Jēzus ir pavēlējis. Ir skaidrs, ka izteikums vai paziņojums, ar kura palīdzību Kristus dibina Savu baznīcu un nosprauž mērķus tās darbībai, pieder Evaņģēlijam, nevis Bauslībai.

Pavēle darīt par mācekļiem visas tautas, tās kristījot, ir izteikums, kurā pamatojoties un ar kura palīdzību Kristus dibina Savu baznīcu. Tā attēlo, kā tiek piepildīts Kristus apsolījums Pēterim par baznīcas celšanu (Mt.16:18). Pavēles – darīt par mācekļiem ar Kristības palīdzību – neklausīšana vai neņemšana vērā ir līdzvērtīga kristīgās vēsts noliegumam. Šāds noraidījums nav vienkārši tāda paša mēroga grēks kā morālā likuma vai desmit baušļu pārkāpums. Nepildīt pavēli kristīt ir vēl bīstamāk, jo, uzbrūkot vai nepildot Mt.28:19-20, tiek uzbrukts pašiem baznīcas pamatiem. Luters labi apzinājās šīs Rakstu vietas svarīgumu, kā to norāda viņa dedzīgais uzbrukums anabaptistiem, kuru prakse bija tai tiešā pretstatā. Ja pārkāpjam Bauslību, varam atrast pestīšanu Evaņģēlijā, bet Evaņģēlija (kas ir paša Dieva risinājums Bauslībai) nicināšana nav attaisnojama.

Priekšstats par paklausību vai svētdarīšanas dzīvi, kas pavada Kristību, ir atvasināts no Rakstu vārdiem: “..tās mācīdami turēt [“paklausīt”] visu, ko Es jums esmu pavēlējis” (Mt.28:20). Tomēr šo vārdu mērķis nav runāt par kristīgo dzīvi, bet par Jēzus mācības kā Dieva vārda dabu vai īpašībām.* Parastais Jaunās Derības vārds, lai apzīmētu “Bauslību”, kura ir vajadzīga, lai iegūtu pestīšanu, ir νόμος, kas var arī apzīmēt pierakstīto Dieva atklāsmi vai nu attiecībā uz Mozus grāmatām (Toru), vai uz to, ko mēs saucam par Veco Derību. Vārds, kuru Jēzus šeit lieto, ir radniecīgs vārdam ἐντολή [“bauslis”], kas attiecas uz teiktajiem vārdiem kā tādiem, kuri nāk no paša Dieva, neskatoties uz šo vārdu vai vēsts īpašo saturu. Šī vārda lietojums darbības vārda formā nosauc visu Mateja evaņģēliju par Dieva vārdu, kam jākļūst par apustuliskā pasludinājuma tautām saturu, un kristītajām tautām ir jātic šim pasludinājumam.