Ko saka Dievs, pret to, ko dara cilvēks?

“Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā.” (Ps.127:1)

127. psalms runā par dzīvi ģimenē, par darbu un par politiskās dzīves kārtību pilsētā un laukos. Pievērsīšos dažām pamācībām, ko satur šis skaidrojums.

Vispirms Luters atgādina, cik svarīgi ir izglītot un iecelt darbā skolotājus, mācītājus un sludinātājus. Jo viņiem ir svarīgs uzdevums audzināt jaunatni un mācīt tai cilvēku sadzīves pamatus. Jo tur, kur cilvēkā netiek veidota apziņa, kopība sabrūk vai arī jāsatur kopā ar piespiedu līdzekļiem — kā to apstiprina arī mūsu laika pieredze.

Ķēniņš Salamans, 127. psalma sacerētājs, savā personā. apvieno Svētā Gara sniegto apgaismību ar ikdienas pieredzi valstī. Viņš — kā to stāsta Luters — ir

“daudzkārt pieredzējis, kā neticība nomokās, lai pildītu vēderu, kur viss taču ir atkarīgs no Dieva svētības un aizsargāšanas. Jo, kur Dievs nesvētī, tur nepalīdz nekāds darbs, kur Viņš nesargā, tur nelīdz nekādas rūpes.”

Tāpēc skaidrojums pievērsts jautājumam, kā īstenībā viens pret otru attiecas rūpes un darbs. Psalmā sacīts: “Ir velti, ka jūs agri ceļaties un vēlu paliekat nomodā un ēdat savu maizi ar rūpēm; saviem mīļajiem Viņš to bagāti dod miegā.” (Ps.127:2)

Kā tad attiecas tas, ko saka Dievs, pret to, ko dara cilvēks? Salamans, saka Luters, darbu visnotaļ grib apliecināt, bet viņš arī noraida raizēšanos un skopulību. Kļūda slēpjas uzpūtīgā iedomībā, ka mēs ar savu darbu varam sevi pabarot un uzturēt. Darbs

“to neveic, Dievam tas jāveic. Tāpēc strādā tā, lai tu nestrādātu velti. Velti tu strādā tad, ja raizējies un paļaujies uz savu darbu, ka tas tevi pabaro. Strādāt tev vajag, bet pabarot un uzturēt var tikai Dievs. Tālab tev tālu viena no otras jānošķir šīs divas lietas, strādāt un celt namu vai uzturēt — tik tālu, cik tālu viena no otras ir debesis un zeme, cik tālu viens no otra ir Dievs un cilvēks.”

Ar vairākiem piemēriem no vēstures Luters rāda, kā cilvēku centienus pēc bagātības un varas bieži aizšķērso neizdibināmie Dieva ceļi. Tas pirmām kārtām attiecas arī uz veselu valstu saglabāšanu un iznīcināšanu, tās tiek gan celtas augšup, gan arī brūk. Arī to mēs esam pieredzējuši. Un viss, ko cilvēki dara, lai nodrošinātu savu dzīvi un saglabātu savu sabiedrību, pakļauts Dieva gribai. Tāpēc kristiešiem arī jāzina, ka viņu darba augļus nosaka Dieva griba un gādība. Tas neved pie vienaldzības, bet gan tiek pārsteidzošā veidā saasināti formulēts:

“Tu tagad esi dzirdējis, ka valdošajiem jābūt nomodā, jābūt čakliem un jādara viss, ko pienākas darīt viņu amatam, jāslēdz vārti, jāsarga durvis un mūri, jāapbruņojas, jāsagādā rezerves un jāieņem tāda nostāja, it kā nebūtu Dieva un mums pašiem vajadzētu sevi izglābt un pārvaldīt, tāpat kā jāstrādā nama kungam, kā kad viņš gribētu sevi pabarot.”

Bet ko tad Dievs saviem mīļajiem miegā. dod? Tas ir,

“Viņš tiem novēl strādāt un būt čakliem, taču tā, lai tie pārmērīgi neraizējas, bet iet savās gaitās priecīgu prātu un neņem neko sev; viņš nodod sevi Dieva rokā un dzīvo pieticīgi un ar mierīgu sirdi, kā tāds, kas droši un saldi guļ un arī nekādu lietu neņem sev, un tomēr paliek labi pasargāts un pie dzīvības.”

Un viņš atgādina psalmu: “Met savu nastu uz To Kungu, Viņš tevi uzturēs ..” (Ps.55:23) un: “Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums.” (1.Pēt.5:7)

“Tas tā darāms ar nomācošajām raizēm, skopulību un neticību, ne ar darbu.”

No tā kļūst skaidrs, ka runa par raizēšanās veltīgumu nav attiecināta uz darba nepieciešamību. Runa ir par ticību, kas savu paļaušanos balsta ne uz sevi pašu, bet gan uz Dievu. Bet ticība nav atkarīga no paša darba panākumiem; tā arī nesabrūk, piedzīvojot savos pūliņos neveiksmes. To nes apsolījums Dieva vārdā, ka tiem, kas mīl Dievu, “visas lietas nāk par labu” (Rom.8:28).