Ko mēs zinām par Lūkas personīgo vēsturi?

Eisebijs savā baznīcas vēsturē piemin, ka “Lūka, kurš bija cēlies no Antiohijas un pēc profesijas bija ārsts, ļoti bieži bija kopā ar Pāvilu, …un mēdz teikt, ka Pāvils bija paradis domāt Lūkas evaņģēliju, kad vien, rakstot par kādu evaņģēliju kā savējo (it kā tas tāds būtu), viņam bija paradums sacīt: “Pēc mana evaņģēlija”.” (Rom.2:16, 16:25, 2.Tim.2:8)

Varētu likties, ka tas ir vēl viens faktors, kas atbalsta Lūkas evaņģēlija uzrakstīšanas agrīno datēšanu. Iepriekš aplūkotais Muratori kanons paziņo, ka Lūka “nebija redzējis Kungu miesā”.

Ir pieņemts, ka Lūka piedzima kā vergs pie bagātā augstmaņa Teofila, kurš pēc tam viņu izglītoja mediķa profesijā un tad, kad kļuva par kristieti, atbrīvoja. Tomēr, saskaņā ar šo pieņēmumu, Teofils joprojām bija viņa aizgādnis un sponsorēja tā literāro darbību (Lk.1:1 un Ap.d.1:1). Tolaik Pāvila dzimtā pilsēta Tarsa lepojās ar universitāti, kas tika uzskatīta par vislabāko Austrumos un augstu vērtēta it īpaši medicīnas sasniegumu dēļ. Tradīcija mums stāsta, ka imperatora Nērona skolotājs un padomdevējs Lūcijs Annejs Seneka jaunākais, kuru piespieda izdarīt pašnāvību, bija Pāvila draugs. Viņi abi mācījās pie stoiķu filozofa Atenodora, kurš tika uzskatīts par visizcilāko mācīto vīru Tarsā.

Irenejs izsakās, ka Lūka bija “Pāvila nešķiramais biedrs”. Tāda uzticība varbūt bija Lūkas agrākā verga stāvokļa rezultāts, bet varbūt nāca no viņa bijušā saimnieka lūguma, vai varbūt pat bija izveidojusies no draudzības, kas tika kalta tad, kad viņi mācījās universitātē. Pārskatā par Jēzus piedzimšanu izmantotie izteikumi, ka Dievs ir “uzlūkojis savas kalpones zemumu” un “paaugstinājis zemos”, noteikti atspoguļo paša Lūkas izjūtas.

Lūka evaņģēlija notikumus cenšas saskaņot ar vispārējo vēstures ainu. Viņš faktiski ir vienīgais evaņģēlists, kurš imperatorus sauc vārdos. Tā kā tolaik bija divu veidu provinces – senātam un imperatoram pakļautās, Lūka parāda sešas provinces no katras grupas. Viņš runā par dumpjiem, ko izraisīja kāds Teuda, notikumiem, kas bija zināmi Josifam. [Ap.d.5:36] Viņš piemin badu Jūdejā [Ap.d.11:27-30], pēkšņu ķēniņa Hēroda Agripas nāvi Cēzarejā 44.gadā [Ap.d.12:20-23], pārvaldnieku Porciju Fēstu [Ap.d.24:27] un pat ķēniņu Agripu Otro (50.-100.gadā), uz ko jūdu rakstos bieži vien norādīja vienkārši kā uz “ķēniņu Agripu”. [Ap.d.25:13] Lūkas darba metode – pestīšanas vēstures noenkurošana vispārējā vēstures gaitā – ir šķērslis jebkurai neīstai apgarošanai.

Tradicionālā Ziemassvētku stāsta sākumu: “Un tajās dienās notika tā” latīņu tulkojumā lasām kā “Tas ir fakts”. Visa Lūkas evaņģēlija mērķis ir izveidot pārskatu par lietām, “kas notikušas mūsu starpā” (Lk.1:1). Lūka sevi nolika par tā galvotāju.