Ko Dievs saka par desmit baušļiem?
Apkopojot desmit baušļos ietverto mācību, Mārtiņš Luters raksta:
“Tā nu mums ir desmit baušļi kā dievišķās mācības kopsavilkums – par to, kas mums jādara, lai visa mūsu dzīve patiktu Dievam. Tas ir īstais avots, no kura ir jāizplūst, un kanāls, caur kuru ir jāplūst visiem labiem darbiem. Ārpus desmit baušļiem neviens darbs vai rīcība nevar būt laba, ne arī patikt Dievam, lai arī cik liels un vērtīgs tas būtu pasaules priekšā.”
Šo atziņu Luters pretstata pašizdomātai dievkalpošanai, kas mēģina spīdēt pasaules priekšā ar krāšņām celtnēm un citām ārišķībām:
“[Tur] kvēpina, dzied un skandē, dedzina sveces un gaismekļus, lai blakus šiem darbiem nevarētu citus ne dzirdēt, ne redzēt. Jo tas, ka mācītājs stāv zeltītā tērpā vai arī kāds lajs visu dienu baznīcā tup uz ceļiem, tiek saukts par lielisku darbu, ko nespēj vien beigt slavēt.”
Turpretī Dieva baušļos pavēlētie darbi, kas “nespīd pasaules acīs”, netiek nedz cienīti, nedz mācīti. Tomēr nenoliedzams ir fakts, ka tieši baušļos ietvertie darbi ir Dievam patīkami un ka Viņš pieprasa, lai mēs tos mācāmies un darām. To izsaka Dieva vārdi: “Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu taisnīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešajam un ceturtajam augumam tiem, kuri Mani ienīst, un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kuri Mani mīl un tur Manus baušļus.”
Šis papildinājums, kas ir pievienots pirmajam bauslim, attiecas arī uz visiem pārējiem. Tajā Dievs skaidri rāda, kāpēc ir jāpilda baušļi. Proti, pildot tos, cilvēks saņem Dieva labvēlību un svētību ne tikai sev, bet arī saviem pēctečiem, turpretī baušļu nepildīšanai seko sods, kas tāpat attiecas ne tikai uz pašu pārkāpēju, bet arī uz viņa bērniem un bērnubērniem. Tādēļ Luters norāda:
“Dieva vārds mums jāuzņem kā dievišķa nopietnība un augsti jāciena, jo Viņš pats skaidri saka, cik ļoti tas Viņam rūp un cik stingri Viņš prasa, lai tas tiktu ievērots. Viņš briesmīgi un bargi sodīs visus Viņa baušļu nicinātājus un pārkāpējus, turpretī – bagātīgi atlīdzinās, darīs labu un dos visu labo tiem, kas baušļus augstu vērtē un labprāt rīkojas un dzīvo saskaņā ar tiem.”
Tālāk Luters uzsver:
“Dievs prasa, lai visi baušļi tiktu pildīti ar tādu sirdi, kas vienīgi Dievu bīstas un tur acu priekšā, un šādā bijībā pamet visu, kas ir pret Viņa gribu, lai Viņu nesadusmotu, bet Viņam vien uzticas un Viņam par prieku dara, ko Viņš grib, mūs kā tēvs uzrunādams un dāvādams savu žēlastību un visu labo.”
Tādējādi ir skaidrs, ka visu baušļu pildīšana ir cieši saistīta ar pirmo bausli, jo tas ir “galvenais, tas ir avots, kas plūst caur visiem citiem, un tie visi savukārt ir balstīti pirmajā bauslī un ir no tā atkarīgi”.
Ir svarīgi, ka Dieva baušļi tiek mācīti dažādos veidos, līdz tie kļūst par cilvēka domāšanas un uzskatu neatņemamu sastāvdaļu. Luters ieteica, līdzīgi kā Vecajā Derībā rakstīja baušļus uz mājas sienām un pat drēbēm, iespiest tā saucamās “mājas tāfeles”– pie sienas piekaramus plakātus, uz kuriem rakstīti Dieva baušļi un citi katehisma gabali, lai tos varētu bez mitas turēt acu priekšā. Īpaši svarīgi tas varētu būt tieši mūsu dienās, kad ļoti daudz kas no tā, ko mēs redzam un dzirdam ikdienā, māca Dieva baušļiem pretēju mācību. Tādējādi cilvēka sirdsapziņa un tai piemītošā morāles likuma zināšana tiek notrulināta un maz pamazām cilvēks tiek iemācīts domāt un rīkoties nedabiski. Lai šis samaitājošais pasaules gars, kas sevi manifestē gan kinofilmās, gan mākslā un mūzikā, gan visā sadzīvē, cilvēku garīgi un fiziski neiznīcinātu, mūsdienu cilvēkam ir jātur savu acu priekšā Dieva svētie baušļi, tie nopietni jāmācās un bieži jāpārdomā.
Tomēr ikvienam cilvēkam ir jāzina, ka pilnībā piepildīt baušļu prasības nevar neviens. Ja kāds domā, ka viņš to spēj, tad tāds ir kritis farizejiskos maldos un atrodas lepnuma un augstprātības gūstā. Taču tik pat bīstami būtu krist otrā galējībā, uzskatot, – ja jau bauslību nav iespējams piepildīt pilnībā, tad nav jācenšas pildīt to vispār, un cilvēks drīkst darīt visu, kas tam iepatīkas. M. Hemnics šādu attieksmi vērtē kā “sapni”, kas ir tikpat maldīgs kā iepriekšminētais “farizeju delīrijs”. Tādēļ pie šā jautājuma mums jāpakavējas nedaudz vairāk.
Lai gan skaidrs ir tas, ka pat neticīgs cilvēks ārēji daļēji spēj piepildīt bauslības prasības, tomēr šāda ārēja bauslības pildīšana nav Dievam patīkama, jo “bez ticības [Dievam] nevar patikt” (Ebr. 11:6). Tātad, lai spētu sākt pildīt bauslības prasības, vispirms ir jānāk ticībai. Tālāk jāatceras, ka ticīgais cilvēks bauslību piepilda divos veidos. Pirmkārt, caur ticību viņam tiek piešķirts un dāvāts tas, ko Kristus ir veicis visu cilvēku labā. Proti, samaksājis par visu cilvēku grēkiem un piepildījis bauslību visu cilvēku vietā. Otrkārt, ticība pašā ticīgajā rada jaunu paklausību Dievam, taču tā ir vēl nepilnīga un šīs zemes dzīves laikā nekad nekļūs pilnīga. Tomēr nepietiek tikai ar atziņu, ka bauslība nav piepildāma. Ir jābūt arī skaidrībai par to, ciktāl bauslība nav piepildāma. Ticīgajam ir jāzina, ka ar Svētā Gara palīdzību viņš spēj gan izvairīties no ārējiem grēkiem, gan arī viņā sākas iekšēja sirds paklausība Dievam. Taču pat ticīgais savā šīs zemes dzīvē nekad pilnīgi nespēs uzvarēt savu iekāri un pilnīgi ar visu sirdi, gribu, prātu un miesu pakļauties Dievam. Tādēļ, pārdomājot katru atsevišķo bausli, mums jāņem vērā cilvēkā mītošā iekāre, kas tam neļaus bausli piepildīt pilnībā.
Tomēr bauslībai ir jātiek piepildītai, un mūsu nespēka dēļ to ir paveicis Kristus mūsu vietā. “Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi, lai bauslības taisnība tiktu piepildīta mūsos.” (Rom. 8:3–4) Tātad Kristus mūsu vietā ir piepildījis bauslību, atpircis mūs no bauslības lāsta un dāvā mums savu taisnību caur ticību. Taču Viņš to nedarīja, lai ticīgie tagad dzīvotu pēc miesas prāta un piepildītu savas kārības. Svētais Gars, kas tagad mājo ticīgajā dara viņu ne tikai ārēji, bet arī iekšēji aizvien pilnīgāku un paklausīgāku Dievam (Mt. 5:20). M. Hemnics saka:
“Gars sit krustā iekšējās sirds kārības, nonāvē miesas darbus, cīnās pret mūsu samaitātajām nosliecēm un rada mūsos jaunas vēlmes, kas ir saskaņā ar Dieva gribu.”
Tomēr viņš piebilst, ka “šī paklausība tiek saukta par paklausības sākumu, jo tā vēl ir tālu no pilnīgas paklausības”. Hemnics arī norāda, kas ticīgajam būtu jādara, lai viņa jaunā paklausība būtu Dievam patiesi tīkama:
1) viņam jāatzīst savs grēcīgums un jātic, ka Dievs viņam ir labvēlīgs Kristus dēļ, nevis viņa darbu dēļ; 2) jālūdz, lai Svētais Gars viņu vadītu, un viņš kļūtu arvien pilnīgāks savā kristieša dzīvē; 3) viņam ir jāpakļaujas Svētā Gara atjaunošanas darbam; 4) visi labie darbi, kas pavēlēti baušļos jāpilda aiz bijības un mīlestības pret Dievu; tiem jātiek darītiem nevis sev, bet Dievam par godu; 5) labajiem darbiem ir jāizriet no ticības. Tas nozīmē, ka jāapzinās savs grēcīgums un nepilnīgums un tas, ka tikai ticībā piešķirtā Kristus taisnība cilvēka darbus dara šķīstus un Dievam pieņemamus. Ir jāpārdomā katrs Dieva bauslis, lai cilvēks ne tikai vispārīgā veidā runātu par savu grēcīgumu, bet redzētu arī pilnīgi konkrēti, kas tieši viņam vēl trūkst no pilnības.
Pret šo nepilnību nemitīgi cīnās ticība, mudinādama vairīties no grēka un darīt Dievam tīkamus darbus. Tāpat arī mīlestība, ko Dievs parāda mums grēciniekiem, dāvādams grēku piedošanu, garīgas un materiālas dāvanas, mudina cilvēku būt pateicīgam Dievam. Saņemot tik daudz nepelnītu dāvanu, sirds mīlestībā pret Dievu tiecas arī dzīvot pēc Viņa prāta. Arī Dieva baušļi, kad tos klausāmies, lasām un pārdomājam, ticīgā sirdī rada jaunas, Dievam tīkamas vēlmes un rosības. Ticīgs cilvēks arī slavē, pielūdz un godina Dievu, un tas palīdz viņam dzīvot pēc Dieva prāta. Tāpat arī ticīgais cenšas izvairīties no visa, kas varētu viņu pamudināt uz grēku un tiecas pēc tā, kas veicinātu Dievam tīkamus darbus. Tomēr viņš zina, ka viņa darbi nekad nav pilnīgi, tādēļ pašam Dievam ir jānāk viņam palīgā ar ticību.
Ieskaties