Kas tas ir – dzīvot sev?

“Viņš mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un augšāmcēlies.” [2.Kor.5:15]

Grēks dzīvot sev pašam ir gan visizplatītākais, visapslēptākais grēks. Pēc savas grēcīgās dabas visi cilvēki dzīvo sev, bet neviens nevēlas atzīt, ka ir iestrēdzis šajā grēkā un cik tā ir liela negantība. Šo briesmīgo, dziļo, iedzimto visu cilvēku samaitātību var apgaismot un uzrādīt tikai Svētais Gars caur Dieva Vārdu.

Kas tad īsti ir – dzīvot sev? Tas nenozīmē, ka mums nebūtu jārūpējas par savu laicīgo un mūžīgo labklājību, jo pats Dievs ir pavēlējis cilvēkam rūpēties par to. Tāpēc tas, kurš rūpējas par savu zemes un Debesu labklājību, jo tāda ir Dieva griba, nedzīvo sev, bet gan Dievam, savam Kungam.

Dzīvot sev ir pavisam kas cits. Tā ir dažu lietu darīšana, bet citu lietu nolaidīga nedarīšana tieši mūsu, nevis Dieva dēļ, kā rezultātā mēs iegūstam dažus labumus: naudu, īpašumu, kaut ko, ko vēlamies, baudu, godu vai slavu. Tie, kas dzīvo, nepārtraukti uzdodot jautājumu: “Kas man būs par to?” dzīvo tikai sev.

Ikviens, kurš atsakās darīt kaut ko grēcīgu, vai nu tāpēc, ka tas viņam radītu kaunu šajā pasaulē, vai arī tāpēc, ka baidās, ka Dievs viņu par to sodīs nākamajā pasaulē, dzīvo sev. Ikviens, kurš dara kaut ko labu, vai nu tāpēc, ka no tā sagaida atalgojumu par to jau šajā pasaulē, vai arī tāpēc, ka cer uz atlīdzību nākamajā pasaulē, dzīvo sev.

Ja cilvēka rīcību nemotivē šķīsta mīlestība pret Dievu un tuvāko, viņš dzīvo sev.

Kas svētajam Pāvilam šodienas tekstā par to visu sakāms? Viņš stāsta mums, ka godības Kungs iztukšoja Sevi, pieņēma kalpa veidolu, aizliedza Sev visu un pazemojās līdz pat krusta nāvei. Viņš nesaglabāja neko, pat ne Savu dzīvību, Viņš izlēja pie krusta Savas dārgās asinis – līdz pat pēdējam pilienam mūsu labā. Viņš nomira, lai pārliecinātu mūs kļūt līdzīgiem Viņam, lai mēs atkal tiktu pagodināti ar Viņa dievišķo tēlu, lai mēs vairs nedzīvotu sev un tādējādi varētu būt līdzdalīgi pestīšanā un mūžīgajā sadraudzībā ar Dievu.