Kas tad ir taisnība un patiess svētums?

Abas šīs īpašības, kas veido Dieva tēlu cilvēkā ietver patiesas zināšanas par Dievu, pilnīgu gribas pakļaušanos Dieva likuma prasībām, un dvēseles taisnumu Dieva priekšā. Šādā svētā nevainīgumā un šķīstībā sākotnēji tika radīta cilvēka dvēsele un miesa, lai Dievs tēls atspīdētu viņā kā dzīvā spogulī. Sekojoši cilvēka prāts atspoguļoja Dieva gudrību; dvēsele atspoguļoja Dieva labestību, pacietību un iecietību; cilvēka sirds, jūtas atspoguļoja Dieva mīlestību un žēlsirdību; griba atspoguļoja dievišķu taisnību, svētumu un šķīstību; dievišķa laipnība un patiesība parādījās cilvēka vārdos un darbos, bet Dieva spēks – cilvēkam dotajā valdīšanā pār dabas pasauli. Tā visa rezultātā cilvēkam bija jābūt laimīgam, svētītam un dižena miera pilnam, pagodinot savu Radītāju. Cilvēkā nebūtu nekādu baiļu un skumju. Dieva tēla dēļ cilvēka prāts būtu pakļauts Dievam, cilvēka griba pakļauta prātam, savukārt jūtas un citas spējas pakļautas gribai.

 
Tādējādi visas cilvēka spējas atrastos pilnīgās saskaņā jeb harmonijā. Cilvēkam arī nevajadzētu meklēt Radītāja pēdas kosmosā – radītajā pasaulē, bet pašā cilvēkā kā spogulī atspīdētu Dievs, sniedzot cilvēkam pilnīgas zināšanas par Dievu. Tomēr cilvēkam trūka vienas lietas – cilvēks bija vientuļš, jo apkārtējā pasaulē tam nebija līdzvērtīga drauga. Tādēļ arī Dievs par citādi labi radīto pasauli saka, ka tā nav īsti laba priekš cilvēka, jo „nav labi cilvēkam būt vienam” (1. Moz. 2:18). Tādēļ Dievs radīja Ādamam palīgu, kas būs kopā ar to – Ievu. Pēc tam, kad Dievs bija radījis visas lietas, augu un dzīvnieku pasauli ieskaitot, viņš neatrada sev būtni, ar kuru viņam būtu sadraudzība un kopība. Tādēļ viņš radīja cilvēku sev līdzīgu, kuru viņš varētu mīlēt un dalīties ar viņu savā svētlaimē, un kurš savukārt viņu atzītu, mīlētu un godātu. Tādēļ Dieva mūžīgā gudrība saka, ka tā līksmojusies zemes virsū un tās prieks bijis pie cilvēka (Sal. pam. 9:30).

Viss mainījās pēc grēka krišanas. Katra jaundzimušā cilvēka prāts tagad bija saindēts ar noslieci ignorēt Dievu un viņa gribu. Cilvēka daba tagad vēlējās nevis būt kopā ar Dievu, bet bēgt no viņa un darīt visas iespējamās lietas, kas Dievam nepatika. Pirms grēkā krišanas cilvēks dabiski pazina Dievu kā Radītāju, juta bijību pret Dievu, vēlējās Dievam cieši pieķerties un brīvi un priecīgi darīt visu, kas Dievam patika bez kādiem iekšējiem konfliktiem. Interesanti, ka līdzīgas lietas tagad novērojam vīrieša un sievietes starpā. Kad viņi mīl viens otru, tie vēlas būt kopā, dalīties it visā un darīt tikai to, kas otram patīk. Tiklīdz mīlestība zūd, tie sāk vairīties viens no otra, nevēlas dalīties ne ar ko, un dara visu iespējamo, kas otrai pusei nepatīk.

Tātad Raksti māca, ka pirms grēkā krišanas cilvēkā bija patiess Dieva tēls un līdzība, kas sastāvēja no patiesa taisnīguma un svētuma, un cilvēks nepiespiesti un ar prieku dzīvoja pilnīgu, Dievam tīkamu dzīvi, pilnīgā iekšējā saskaņā un harmonijā. Par cilvēka dabas šķīstumu un nevainīgumu liecina tas, ka cilvēkiem nebija apģērba, tie dzīvoja kaili un nekautrējās par to. Tā kā viņi nekad nevēlējās neko sliktu un viņiem nebija nekādu iekšēju dvēseles pretrunu vai nesaskaņu, tad viņiem nebija par ko kaunēties. Cilvēkā nebija neviena iekšēja impulsa, kas mudinātu darīt kaut ko, par ko vajadzētu kaunēties. Viņiem nebija nekā ko vajadzētu slēpt, jo viņi nejuta nekā tāda, no kā vajadzētu atturēties vai ko nevajadzētu darīt.

Visa Ādama daba bija grēka neskarta un taisna, kā Salamans saka: „Dievs cilvēku ir radījis taisnu” (Sal. māc. 7:29). Ādamā nebija nekāda vājuma, viltības, nebija nekāda iekšēja konflikta vai psiholoģisku pretrunu, neviens noslieces uz kaut ko ļaunu vai nekrietnu. Tas, ko Dievs sacīja par visu savu radīšanas darbu „un redzi, tas bija ļoti labs” (1. Moz. 1:31), vispirms būtu sakām par Ādamu un Ievu un visām tām īpašībām un spējām, kas viņiem abiem pēc dabas piemita.