Kas jāredz atjaunotā kristietī

“Tāpēc atmetiet melus un runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko, jo mēs savā starpā esam locekļi. Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties, un nedodiet vietu velnam. Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu, lai būtu ko dot tam, kas ir trūkumā.” (Ef.4:25-28)

Svētais Pāvils sāk šo fragmentu, pamācot mums: “Tāpēc atmetiet melus un runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko, jo mēs savā starpā esam locekļi.” (Ef.4:25) Viņš to izvirza pirmajā vietā, lai parādītu mums, ka pirmais, kas jāredz atjaunotā kristietī, ir mīlestība pret patiesību un nepatika pret visu melīgo un liekulīgo. Sātans ir melu tēvs, un ikviens, kurš meklē patvērumu melos, turpina dzīvot viņa pakļautībā tumsas un dievišķās nepatikas valstībā. Dievs ir mūžīgā patiesība un mūžīgi uzticams. Viņš iznīcina meļus un ir sašutis par to, kas nav patiesība. Tāpēc ikviens, kas apzināti melo, nav uzticamā un patiesā Dieva bērns. Jēzus Kristus Pilāta priekšā liecināja, ka Viņš ir patiesības Ķēniņš, un tādējādi ikviens, kurš patiesību nemīl pāri visam, nav Viņa valstības pilsonis. Svētais Gars ved visā patiesībā, un ikvienu, kurš nestaigā saskaņā ar Viņa vadību, motivē viņa paša sirds meli.

Pāvils saka, ka mums ir jārunā patiesība, jo “mēs savā starpā esam locekļi”. Ikvienam, kurš vēlas būt kristietis, vienmēr jārunā tā, kā viņa sirds un sirdsapziņa viņam liecina. Cilvēkam ir jāspēj daudz drošāk paļauties uz kristieša vārdu nekā uz tūkstoš zvērestiem, ko dod tāds cilvēks, kurš nebaidās no Dieva. Viņa jā nozīmē jā; viņa nē noteikti nozīmē nē. Kristietis nedrīkst būt draudzīgs un pieklājīgs pret cilvēku, un naidīgs pret viņu aiz muguras. Kristietis nedrīkst darīt mīlestības darbus ar rūgtuma un naida pilnu sirdi.

Pāvils turpina mūsu tekstā: “Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties, un nedodiet vietu velnam.” (Ef.4:26-27) Ar šiem vārdiem viņš atgādina kristiešiem, ka viņi piedzīvos pietiekami daudz iemeslu, lai rastos dusmas, naids un nespēja būt mierā ar otru. Viņš arī norāda, ka pat patiesi kristieši miesas vājuma dēļ bieži izjūt grēcīgas dusmu lēkmes. Tādējādi tam, kurš vēlas palikt kristietis, ir jāpatur prātā Dieva piedošana, un viņš to daļēji paveic, savaldot dusmas.

Šeit mēs nedrīkstam sevi mānīt. Ārēji daudzi nav dusmīgi uz saviem tuvākajiem, un viņu vārdi un darbi, kas vērsti pret tiem, šķiet žēlsirdīgi, taču viņi var paturēt dusmas savās sirdīs. Tāpēc, ja kristieši ir izprovocēti dusmoties, viņiem ir jālūdz Dievs, lai Viņš nomierina viņu sirdis, lai viņi neatmaksātu ļaunumam ar ļaunu, bet svētītu tos, kas viņus nolād. Taču, ja ar viņu pašu miesas maldināšanu viņus jau ir pārņēmušas dusmas, viņiem jāsteidzas no tām atbrīvoties. Ja viņi vēlas atrast mieru, viņiem jāatceras apustuļa vārdi: “Lai saule nenoriet, jums dusmojoties.” (Ef.4:26)

Visbeidzot, Pāvils mums saka: ”Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu, lai būtu ko dot tam, kas ir trūkumā.” (Ef.4:28) Šis pants mums pasaka,

• ka ikviens, kurš nolaupa svešu īpašumu, acīmredzami nav kristietis un viņam nav daļas Dieva valstībā, un šī viņa zādzība turpinās tik ilgi, kamēr viņš patur svešo īpašumu kā savu,
• ka ikviens, kurš atsakās strādāt, nav uzticams savā laicīgajā aicinājumā (un ir zaglis Dieva acīs, jo ēd cita maizi),
• ka tie, kas neiegūst iztiku ar godīgu savu roku darbu (bet gan ar viltīgu un riskantu spekulāciju), pārgalvīgi pārkāpj septīto bausli un ir zem Dieva lāsta, un
• ka tiem, kas krāj naudu sev, aizmirstot nabagu vajadzības, nav mantojuma Dieva valstībā.