:: e – BAZNICA ::

Par pastaro tiesu un šķistītavu

KĀDS IR TICĪBAS PIEPILDĪJUMS UN KĀDS IR NETICĪBAS GALA IZNĀKUMS?

Ticības piepildījums ir dvēseļu pestīšana (1.Pēt.1:3) un mūžīgā dzīvība (Jņ.3); bet neticības gala iznākums ir mūžīgā pazudināšana (Mk.16, 2.Tes.1). Šajā dzīvē mēs esam pestīti, taču cerībā (Rom.8, 2.Kor.5). Gan ticības piepildījums, gan neticības gala iznākums pilnīgi un galīgi tiks atklāts laiku beigās, kad Kristus nāks tiesāt no debesīm (1.Pēt.1, 2.Tes.1). Tad taisnie ieies mūžīgajā dzīvībā, bet netaisnie – mūžīgajās mokās (Mt.25, Jņ.5).

KO RAKSTI MĀCA PAR PASTARDIENU UN PASTARO TIESU?

Tie māca, ka šī pasaule un tās esība nepaliks mūžīgi, bet gan beigsies (Mt.24, 1.Kor.7), ka debesis ar lielu troksni zudīs un pasaules pamati degdami izjuks, un zeme un viss, kas uz tās radīts (2.Pēt.3.), kad Cilvēka Dēls nāks no debesīm ar lielu spēku un varenību (Mt.24) un uguns liesmām (2.Tes.1). Tad visi mirušie augšāmcelsies savā miesā (1.Kor.15.), un pēc tam notiks tiesa, un izredzētie tiks statīti Soģim Kristum pie labās rokas, bet nolādētie – pie kreisās. Un notiks tā, ka labu darījušie augšāmcelsies dzīvībai, bet ļaunu darījušie augšāmcelsies tiesai, kā tas ir aprakstīts Mt.25, Jņ.5. Bet par šo dienu un stundu nezina neviens cits kā vien Tēvs; tāpēc mums ir jābūt nomodā un jālūdz, jo mēs nezinām stundu vai laiku, kurā nāks Kungs (Mt.24).

KĀDĀ STĀVOKLĪ ATRODAS CILVĒKA MIESA UN DVĒSELE LAIKĀ STARP MIRŠANU UN PASTARDIENU?

Kas attiecas uz dvēseli pēc nāves, Raksti vēsta, ka taisno dvēseles, kad tās šķiras no miesas, nonāk pie savas tautas (1.Moz.25, 35, 49), dzīvo dvēseļu pulciņā (1.Sam.25), Dieva rokās, (Sāl. gudr.3), Ābrahāma klēpī (Lk.16), tātad tās nonāk mājās un ir pie tā Kunga Jēzus Kristus (Sāl.māc.12, 2.Kor.5., Fil.3.) tur tās ir paradīzē (Lk.23), top iepriecinātas (Lk.16), atdusas no sava darba (Atkl.14) un gaida uz priecīgo pastardienu, kad tās kļūs pilnīgas (Atkl.6, Ebr.11). Bet par bezdievju dvēselēm Raksti liecina: kad tās ir šķīrušās no miesas, tās nonāk moku vietā, kur tās tiek mocītas (Lk.16), un tām nākas gaidīt uz mūžīgās uguns šausmīgo tiesu (Ebr.9, Mt.25, 2.Pēt.2). Bet, kas attiecas uz miesu, tad – gan taisno, gan bezdievju miesas guļ un atdusas kapā līdz pat pastardienai, kad tās ar Dieva Dēla balsi tiks modinātas no mirušajiem un augšāmcelsies (Jņ.5). Un, kad miesa un dvēsele atkal būs kopā un savienojušās, tad notiks pēdējā tiesa,- taisnajiem tiks norādīts uz mūžīgo dzīvību, bet bezdievjiem uz mūžīgajām mokām (Mt.25).

KO TAD PĀVESTIEŠI MĀCA PAR ŠĶĪSTĪTAVU?

Viņi izšķir trīs gadījumus. Pirmkārt, daži esot tik šķīsti, svēti un pilnīgi, ka nomirstot viņi tūlīt pat nonāk debesīs.

Otrkārt, daži esot tik ļauni un bezdievīgi, ka uzreiz nonāk elles bezdibenī.
Bet treškārt, daži nav nedz neticīgi, nedz arī pilnīgi bezdievīgi, tomēr viņi nav pilnīgi tīri no grēkiem, nav arī pietiekami gandarījuši par saviem grēkiem. Tāpēc, kad tie atvadās no šejienes, tiem jānonāk šķīstītavā, kur tie ugunī izmēž no sevis pārējos grēkus, un viņiem nākas neizsakāmās mokās samaksāt iztrūkstošo gandarījumu par saviem grēkiem. Pēc šādas pabeigtas grēku izmēšanas un samaksas viņi no šķīstītavas tiek pestīti un nonāk svētlaimīgo un izredzēto vietā. Taču caur vigīlijām, dvēseļu misēm, bēru ceremonijām, aizlūgšanām, gadadienu pieminēšanām un līdzīgiem dzīvo veiktajiem darbiem tie daudz ātrāk un vieglāk varot tikt atsaukti no šķīstītavas.

VAI ŠĀDA PĀVESTIEŠU MĀCĪBA IR PAREIZA UN PAMATOTA DIEVA VĀRDĀ?

Nē, gluži otrādi – tā ir pret Dieva vārdu, jo Dieva vārds, pirmkārt, saka, ka šajā dzīvē un no šīs dzīves ir tikai divi ceļi: viens ved uz mūžīgo dzīvību, otrs – uz mūžīgo pazudināšanu (Mt. 7, Mk. 16, Jņ. 3).

Otrkārt, miesīgajā nāvē ir tikai divu veidu miršana, – viena ir taisno (4. Moz. 23) jeb svēto nāve (Ps. 116), kuri mirst Kristū (1. Tes. 4, Jņ. 14), otra ir grēcinieku nāve (Ps. 34), kuri bez ticības mirst savos grēkos (Jņ. 8).

Treškārt , Raksti parāda tikai divas vietas, kur pēc nāves un pirms pastardienas nonāk mirušie. Viena ir svētlaimīgo iepriecas vieta, otra ir moku vieta nolādētajiem (Lk. 16). Bet par trešo – vidusceļu vai kādu citu vietu Raksti nekā nezina, kā to apliecina arī Augustīns (Hipognost, lib. 5).

Ceturtkārt, Raksti liecina, ka tie, kuri mirst tai Kungā, no tā brīža ir svētlaimīgi un atdusas (Jņ. 14), tos neskar nekādas mokas (Zāl. gudr. 3), jo viņi nenonāk tiesā, bet gan no nāves ieiet dzīvībā (Jņ. 5.). Bet tiem, kuri netic, jau ir spriedums, ka tiem dzīvību neredzēt (Jņ.3).

Piektkārt , tūlīt pēc nāves tiek nostiprināts lielais bezdibenis, tā ka no moku vietas neviens nevar nonākt iepriecas vietā (Lk.16).

Sestkārt , šīs dzīves laiks ir labvēlīgais laiks un pestīšanas diena (2. Kor. 6); tik ilgi, kamēr vēl saka šodien (Ebr. 3); kad atgriešanās vēl ir iespējama (Lk. 16). Jo tas, kas ir atraisīts zemes virsū, ir atraisīts arī debesīs (Mt. 16, 18). Bet par to, ka pēc šīs dzīves vēl būtu laiks, lai nožēlotu grēkus, atgrieztos un grēcinieki saņemtu izlīgumu ar Dievu, Raksti nekā nezina, kā arī nezina par to, ka mirušo pestīšanai palīdzētu tas, ko citi izdara šajā dzīvē. Jo ikviens tur saņems to, ko ir darījis, dzīvs būdams (2. Kor. 5). Hinc Cyprianus Tractatu 1. Contra Demetr: Quando istinc egressum fuerit, nullus jam locus poenitentiae est; hic vita vel amittitur, vel tenetur. Ambrosius De bono mortis: Qui hic non acceperit remissionem peccatorum, illic non erit, ita autem non erit, quia non perveniet ad vitam aeternam. Vita enim aeterna remissio peccatorum est. Et allegat illud Davidis: Ut refrigerer, priusquam abeam, et amplius non ero. [1]

BET RAKSTOS (ATKL.12) IR TEIKTS, KA NEKAS NEŠĶĪSTS NENONĀK DEBESĪS. DIEVS IR NE VIEN ŽĒLSIRDĪGS, BET ARĪ TAISNS. VIŅŠ GRIB, LAI PAR GRĒKIEM TIKTU SAMAKSĀTS.

Tas viss ir tiesa: bet ja uz mums attiektos šķīstība, gandarīšana un samaksa, tad neviens cilvēks netiktu pestīts mūžībā. Tādēļ Dievs ir sūtījis savu Dēlu par Starpnieku un Pestītāju, kurš ir gandarījums par mūsu grēkiem (Rom.3, 1.Jņ.2); Viņa asinis mūs šķīsta no visiem grēkiem (1.Jņ.1); Viņš ir mūs šķīstījis caur Kristību (Ef.5); caur ticību uz Viņu tiek šķīstītas mūsu sirdis (Ap.d.15); kad mūsu drānas ir šķīstītas Jēra asinīs (Atkl.12), ar tām tiek šķīstītas un mazgātas mūsu sirdsapziņas (Ps.51, 1.Pēt.1, Ebr.10); lai mēs caur Viņu un Viņā esam svēti, bez kļūdām un nevainojami (Kol.1., Jņ.2.). Bet šie Dieva Dēla labie darbi tiek aptumšoti un noniecināti ar mācību par šķīstītavu.

BET PĀVILS SAKA: “VIŅŠ PATS TIKS IZGLĀBTS, BET TĀ KĀ CAUR UGUNI.” (1.KOR.3:15)

Šo Pāvila teicienu neviens no vecajiem nav sapratis kā šķīstītavu. Arī Augustīns un Gregorijs neuzdrīkstas tā pamatot šķīstītavu, jo viņi saka, ka to var saprast kā bēdu uguni šajā dzīvē. Un, tā kā Pāvils saka, ka ikviena darbi tiks pārbaudīti caur uguni, tad visiem svētajiem vajadzētu nonākt šķīstītavā, ko nepieļauj paši pāvestieši. Bet to, ko Pāvils ir domājis, skaidri parāda teksts. Viņš runā par sludinātājiem un klausītājiem, ka pamats ir un paliek pareizs un tīrs; kādu mācību un kādu viedokli katrs uz tā uzceļ, tas viss tiks pārbaudīts ar kārdināšanas, bēdu un vajāšanu uguni, kurā kāds pastāvēs, kāds tiks sadedzināts kā nederīgs un nevērtīgs, taču – ja pamats ir pareizs un tīrs, tas nekaitē pestīšanai. Tā kā viss šajā tekstā – zelts, sudrabs, koki, siens utt. – ir jāsaprot alegoriski, tad arī uguns tur nevar būt materiāls, kā pāvestieši to iedomājas šķīstītavā.

BET KRISTUS SAKA, KA DAŽI GRĒKI NETIKS PIEDOTI NE ŠAJĀ, NE TAJĀ PASAULĒ (MT.12:31-32).

Kristus pats paskaidro šo teicienu: “tas ne mūžam nedabū piedošanu, bet ir sodāms ar mūžīgu sodību.” (Mk.3:29) Tas ir, – grēki pret Sv. Garu tiks sodīti šeit laicīgi un tur mūžīgi, tai pat laikā daudzi citi grēki šajā dzīvē netiek sodīti.

BET MAKABEJS IR UPURĒJIS PAR MIRUŠO GRĒKIEM (2.MAK.12:43-46).

Makabeja grāmatas nepieder pie Rakstu pamatgrāmatām, ar kurām varētu tikt pārbaudīts un pamatots ticības artikuls. Tā nu visos Rakstos, kuri jo daudz runā par upurēšanu, nav nekādas pavēles, ne arī piemēra, lai upurētu par mirušajiem. Tāpēc Makabejs to nav darījis pēc Dieva pavēles, bet pēc sava prāta, ko Dievs ir skaidri aizliedzis (1.Moz.12). Un Makabejs arī nepiemin nekādu uguni, arī nekādas mirušo mokas, no kurām tiem jātiek pestītiem.

BET SVĒTIE TĒVI ŠĶĪSTĪTAVU IR UZSKATĪJUŠI PAR TICĪBAS ARTIKULU.

Tēvi nevar izveidot ticības artikulu bez Dieva vārda. Tēviem tas arī tiek netaisni pārmests. Jo grieķi nekad nav turējušies pie šķīstītavas, arī tagad nē. Augustīns gan par to disputē, taču viņš to neizvirza par ticības artikulu, bet gan atstāj to apšaubāmu – vai tas tā ir, vai nav.(Enchir. Cap. 69, ad Dulc. Quaest. 1, de civit. Libr. 21. Cap. 26).

---

[1] – Tāpēc Kipriāns (Tract. 1. Contra Demetrianum) saka: kas ir nonācis tur, tad tur tam vairs nav nekādas atgriešanās; šeit dzīvība tiek vai nu zaudēta, vai paturēta. Ambrozijs Par nāves labumu: kurš šeit nav saņēmis grēku piedošanu, tam tur tās nebūs; bet nebūs tāpēc, ka viņš neiet mūžīgajā dzīvībā. Jo mūžīgā dzīvība ir grēku piedošana. Un viņš piebilst Dāvida vārdus: “Ka es atspirgstu un gaišāks kļūst mans skats, pirms es aizeimu un vairs neesmu.” (Ps.39:14)