Kas ir grēks pret Svēto Garu?

Jēzus Kristus brīdināja farizejus no grēka pret Svēto Garu.

Tas notika, kad Jēzus dziedināja aklu un mēmu cilvēku. Savā sirdī farizeji bija pārliecināti, ka brīnumu paveica Dievs. Tomēr, pretēji pārliecībai, tie zaimodami apgalvoja, ka dziedināšana bija velna darbs. Tad Jēzus brīdināja: “Kas ko runā pret Cilvēka Dēlu, tam tas tiks piedots; bet, kas ko runā pret Svēto Garu, tam tas netiks piedots ne šinī, nedz nākošā mūžā.” [Mt.12:32]

Tātad, kas ir grēks pret Svēto Garu?

Kad cilvēks noraida patiesību, neskatoties uz to, ka Svētais Gars to viņam ir atklājis un viņu par to pārliecinājis. Turklāt, viņš zaimodams ietiepīgi un noteikti ir ieņēmis noraidošu nostāju pret Svētā Gara dāvāto pārliecību. Tādēļ viņš grēko nevis pret Dieva Dēla personu, bet pret Svētā Gara kalpošanu. Šis grēks nevar tikt piedots tikai tāpēc, ka tas ir vērsts tieši pret to Svētā Gara darbošanos, ar kuru Viņš vēlas cilvēku darīt līdzdalīgu Dieva žēlastības valstībā. Ar šo grēku cilvēks sevi padara par tādu, ko nav iespējams “atkal vest pie atgriešanās.” [Ebr.6:6]

Tomēr jāņem vērā, ka ne katra pretošanās Svētajam Garam ir tieši minētais grēks. Pastorāli nav grūti noskaidrot, vai cilvēks ir vai nav paveicis šo grēku. Proti, kas baidās, ka ir šo grēku paveicis, īstenībā to nav darījis. Katru satraukto sirdsapziņu mēs varam mierināt un iedrošināt ar Kristus žēlastību, jo tieši grēkatziņa liecina par Svētā Gara darbu. Svētais Gars nav šo cilvēku atstājis, bet strādā viņā. Svētais Gars pavisam noteikti vēlas radīt un uzturēt ticību šī cilvēka sirdī.

Ietiepīgos Dieva Vārda pretiniekus ir jābrīdina arī mūsdienās no grēka pret Svēto Garu. Īpaši, kad Dieva zaimošana un noniecināšana ir tik izplatīta un publiska.

Kādēļ gan mums būtu jānogrimst uz mūžiem elles pazudinošajos dziļumos, ja mūs sagaida neizsakāmais Debesu valstības mūžīgais svētku prieks?