Kas draudzēm tiešām vajadzīgs no Sinodes

Šeit viss izriet no viena avota un atgriežas pie tā, proti – Dieva vārda pasludinājuma un sakramentu izdalīšanas katrā konkrētajā vietā. Kādas ir atšķirības lielākā baznīcā?

Vissvarīgākais ir tas, lai draudze no baznīcas kā institūcijas varētu saņemt divas lietas: pirmkārt tai jāgādā par patiesiem, kompetentiem Evaņģēlija kalpotājiem, un otrkārt – par mācības tīrību un vienotību baznīcā. Ja Sinode to nespēj, tad tās jaukšanās visās citās lietās var tikai nodarīt ļaunu.

Paraudzīsimies, cik pārliecinoša un pārliecināta ir mūsu luterāņu baznīcas nostāja misijas laukā. Mācītājs tiek uzaicināts ar lasījumu un lūgšanu piedalīties ekumeniskā dievkalpojumā, kur presbiteriānis sprediķos un katolis dos svētību. Mācītājs atsakās un izskaidro draudzei sava atteikuma iemeslus. Tad piedāvājums tiek izteikts viņa kolēģim, kaimiņu draudzes mācītājam, kurš uzaicinājumu pieņem, un tiek izcelts notikuma atspoguļojumā vietējā presē. Skaidri redzams, ka uzticamā mācītāja sludināšanai un darbam ir nodarīts kaitējums.

Nav grūti iedomāties šādu un daudzas līdzīgas situācijas, piemēram, attiecībā uz atvērto dievgaldu, draudzes locekļu apmācību, baznīcas sadraudzību ar Amerikas Evaņģēliski luterisko baznīcu vai citiem heterodoksiem^* mācītājiem (un mācītājām), pretestību sektantiskai dievkalpojumu praksei un tā tālāk. Un ja vēl šī uzticamā mācītāja nostāju viņa kolēģi izsmej? Vai viņš tad neizskatīsies pēc lecīga dīvaiņa? Vai tas neiedrošinās šķeltniekus viņa paša draudzē censties gūt virsroku, vai pat atrast kādu iemeslu, lai tiktu no viņa vaļā? Un tālāk, ja nu baznīcas kalpi, kas ir zvērējuši aizstāvēt mūsu svēto ticības apliecību, uzskata, ka ērtāk būtu pieslieties šķeltniekiem un pieļauj šī uzticamā mācītāja atlaišanu? Tad viņi visi kopā pēc patikas varēs dziedāt slavas dziesmas “misijas darbam”, ko patiesībā būs paši savām kājām sabradājuši. Nedz sabiedrībai, nedz cilvēkiem baznīcā nerūp luteriskā mācība, kas tiek dēvēta par muļķīgu katrā izdevīgā gadījumā. Bet ja luteriskā baznīca aug uz tā rēķina, ka luteriskā mācība tiek iznīcināta, tad tā ir vistīrākā pievilšana. Tāpēc par Sinodes galveno prioritāti ir jāturpina būt mācības patiesumam un vienotībai, nevis “misijai”!

Un te nu ar savu mācību par kvalitāti un kvantitāti nāk klajā Baznīcas izaugsmes kustība. Makgavrans un Vāgners šādi atsaucas uz saņemtajiem iebildumiem:

Daži nopietni kristieši noliedz, ka baznīcu skaitliskais pieaugums būtu mūsdienu galvenais uzdevums, jo viņi uzskata, ka daudz lielāka uzmanība būtu pievēršama kvalitātei, nevis kvantitātei. Viņi jautājumu nostāda tā – kāda gan jēga no lielāka kristiešu skaita, ja tie nav labāki kristieši?

Kā kvalitātes pazīmes šeit tiek minētas izglītotība, baznīcas vienība (iespējams, te domāta institucionāli ekumēniska vienība) un sadraudzība. Tāpēc arī viņiem nekādas grūtības nesagādā noraidīt “šādu legālismu, pastāvot uz to, ka ētiskā izaugsme izriet no dzīves Kristū, un to nedrīkst padarīt par priekšnoteikumu ticībai”.

Luterāņi tam nevarētu nepiekrist. Tomēr tā nav problēmas būtība. Patiesais kvalitātes rādītājs ir mācības tīrība un sakramenti. Tāpēc jautājumu varētu nostādīt šādi: vai mums ir tiesības dot cilvēkiem tikai daļēju nevis pilnu Evaņģēliju, tāpēc vien, lai mēs būtu aizsnieguši pēc iespējas vairāk dvēseļu? Misijas pavēle Mt.28:19–20 to nepārprotami noliedz. Jautājums nav par “labākiem kristiešiem” , bet gan par kompetentiem misionāriem (2.Kor.3:6; Tit.1:9 u.c.).

Veselīga mācība (grieķu valodā – ὑγιής) nozīmē arī atveseļojoša, un tādējādi tā ir ne mazāk svarīga kā elementāra higiēna mūsdienīgā slimnīcā. Ja reiz slimnīcas vadība aizliedz ķirurģiskā operācijā piedalīties cilvēkiem, kuri neievēro elementāras antiseptikas prasības, piemēram, rūpīgi nomazgāt rokas, uzvilkt sterilu ietērpu un uzlikt masku, tad ir muļķīgi žēloties par iecietības trūkumu pret nabaga vīrusu un baktēriju nēsātājiem, kuri vienkārši negrib šīs prasības ievērot. Medicīnas galvenais uzdevums vienmēr un visur ir gādāt par pacienta stāvokļa uzlabošanos, un tas nozīmē arī pacienta pasargāšanu no diletantiem ar vislabākajiem nolūkiem. Bet vai baznīca drīkst izturēties vieglprātīgi, ja runa ir par cilvēka mūžīgo dzīvību? Mēs nedrīkstam kaut kur piemelot un kaut ko atmest no sakramentiem, lai uzturētu “vispārēju” misijas vienību.

Evaņģēlijs vairs nav Evaņģēlijs, ja tam atņem atdzimšanu Kristībā vai patiesu Dieva klātbūtni sakramentos. To nedrīkst atbalstīt. “Jo mēs neko nespējam darīt pret patiesību, bet spējam darīt to, kas kalpo patiesībai.” (2.Kor.13:8)

* – Heterodokss (no grieķu val. ἕτερος ‘citāds’ + δόξα ‘mācība’) citādi mācošs.