Kāpt tajos pašos mēslos

“Un neieved mūs kārdināšanā.” [Mt.6:13]

Šis īsais lūgums vēlreiz māca, cik nožēlojama ir dzīve uz zemes, proti, tas ir viens vienīgs kārdinājums. Pat, ja mēs visi sāktu kārot mieru, un visus mūsu centienus vērstu uz tā sasniegšanu, tam nebūtu nekāda rezultāta. Šī dzīve ir un paliks viena vienīga kārdināšana.

Tādēļ mēs nesakām: “Atņem kārdināšanu,” bet “neieved mūs kārdināšanā.”

Ir divu veidu kārdināšanas. Viena nāk no kreisās puses un ieved mūs dusmām, naidā, skarbumā, slinkumā, riebumā un nepacietībā, it īpaši, kad ciešam slimību vai nabadzību, kad piedzīvojam necieņu, vai arī, kad mūs iespaido kaut kas, kas nes skumjas un ciešanas prātam.

Tad mums jālūdz: “Ak, Tēvs, es zinu, ka šī kārdināšana nāk pār mani ar tavu atļauju. Sūti man palīdzību, ka tā mani neuzvar un neaizrauj.” Neviens nevar būt brīvs no kārdināšanām, bet cilvēks var tām turēties pretī un gudri izvairīties, tomēr tam jānotiek vienīgi ar lūgšanu un saucot pēc Dieva palīdzības.

Otra kārdināšana ir labās puses kārdināšana, un ieved kaislīgā iekārē, baudās, lepnumā, mantrausībā un iedomībā, proti, lietās, kas mums ir patīkamas. Šī kārdināšana ir spēcīgāka, kad cilvēks bez ierobežojumiem var darīt to, kas viņu iepriecina, saskaņā ar viņa gribas noslieci, kad viņa vārdi, viedoklis un darbi tiek cildināti, kad viņam tiek dota cieņa, un viņš tiek izvirzīts kā īpaši svarīgas.

Visbeidzot, kad Dievs ir piedevis mums mūsu grēkus, vairāk par visu ir jāsargās atkal kāpt tajos pašos mēslos.