Kādēļ pestījošā ticība taisno

Pestījošā ticība nekad nepaliek bez labajiem darbiem (Gal.5:6). Patiešām, tā pati par sevi ir visbrīnišķīgākais tikums, kurš augstākā mērā pagodina Dievu kā mīlestības Kungu, kurš savā žēlastībā, pateicoties Jēzus Kristus nopelnam, pieņem grēkus nožēlojošos grēciniekus un piedod viņiem to grēkus (Atkl.14:7).

Taču, lai arī ticība pati par sevi ir visdārgākais darbs un pastāvīgs labo darbu avots, tā nesniedz pestīšanu kā labs darbs vai kā labo darbu avots, bet gan vienīgi kā līdzeklis, ar kura palīdzību ticīgais satver Dieva žēlastību un Kristus nopelnus, kuri viņam tiek piedāvāti Evaņģēlijā. Vēlreiz uzsveram, ka, lai arī ticība ir gan cilvēka prāta, gan viņa gribas darbs – jo Dieva žēlastībai tic nevis Svētais Gars, bet gan pats ticīgais – tomēr tā nesniedz pestīšanu tādēļ, ka tā būtu paša cilvēka darbs.

Bez šīm divām patiesībām nevar pareizi izprast kristīgo mācību par pestīšanu ticībā. Mūsu dogmatiķi ir tās iemiesojuši šādā tēzē:

Ticība neattaisno nedz pati par sevi, tas ir, kā ticēšanas paradums vai darbība, nedz arī ar tās izraisītajiem darbiem, bet gan vienīgi ņemot vērā tās objektu, proti, tādēļ, ka tā satver žēlastību, kuru ir nodrošinājis Kristus un kura tiek piedāvāta Evaņģēlijā.

Hollacs raksta:

Attaisnojošā ticība ir receptīvs orgāns un it kā nabaga grēcinieka roka, ar kuru viņš satver un iegūst savā īpašumā tās lietas, kuras tiek piedāvātas Evaņģēlija apsolījumā. Dievs, augstākais Valdnieks, sniedz mums no debesīm žēlīgu roku, aiz kuras stāv Kristus, un tādējādi piedāvā mums pestīšanu. Grēcinieks, atrodoties izmisuma bezdibenī, kā ubags satver ar savu ticības roku to, kas viņam tiek piedāvāts. Piedāvājums un saņemšana ir savstarpēji saistīti. Tādēļ ticības roka, kura satver un gūst piedāvātos dārgumus, atbilst žēlastības rokai, kura piedāvā taisnības un pestīšanas dārgumus.

Tāpat arī Konkordijas formula saka:

Ticība ir Dieva dāvana, ar kuras palīdzību mēs Evaņģēlijā pareizi uztveram Kristu, savu Pestītāju.

Vienīgi ticība un nekas cits ir tas līdzeklis un instruments, ar kura palīdzību mēs uztveram, saņemam un gūstam Dieva žēlastību un Kristus nopelnus, kas ir piedāvāti Evaņģēlija apsolījumos.

Šī svarīgā patiesība ir mācīta visās Rakstu vietās, kurās pestījošā ticība tiek pretstatīta cilvēku darbiem (Rom.3:28; 4:5; Ef.2:8-9).

Visi, kas tic, ka pestījošā ticība attaisno tādēļ, ka tā pati par sevi ir labs darbs vai šo labo darbu avots (pāvestieši, arminiāņi, racionālisti, modernisti) ir zaudējuši žēlastību un atkrituši no kristīgās ticības. Luters:

Vienīgi Kristus attaisno mani no maniem ļaunajiem darbiem un tsa notiek bez maniem labajiem darbiem. Ja es uztveru Kristu šādā veidā, tad man ir pareizais Kristus.