Kādēļ Pāvils visam sacītajam vēl pievieno zvērestu?
“Bet, ko es jums rakstu, redzi, Dievs ir mans liecinieks, tie nav meli. Pēc tam es nonācu Sīrijas un Kilikijas apgabalos. Bet Jūdejas draudzes, kas ir Kristū, mani vaigā nepazina. Tikai to viņas dzirdēja: tas, kas mūs citkārt vajāja, sludina tagad to ticību, ko viņš senāk centās iznīcināt. Un tie slavēja manis dēļ Dievu.” [Gal.1:20-24]
Kādēļ Pāvils visam sacītajam vēl pievieno zvērestu? Viņš atstāsta notikumus, un, lai draudzes viņam ticētu, ir nepieciešams zvērēt.
Te tu redzi, ka Pāvils, Kristus izraudzītais darbarīks, ir ticis tā nicināts, ka savu galatiešu vidū, kuriem viņš bija sludinājis Kristu, ir bijis spiests zvērēt, ka saka patiesību.
Pāvils zvēr, ka saka patiesību šķietami maznozīmīgā lietā, proti, ka palicis pie Pētera tikai tādēļ, lai ar viņu iepazītos, nevis, lai no viņa mācītos. Taču, ja šo lietu aplūkojam rūpīgāk, tā izrādās liela un nopietna — kā skaidri redzams no iepriekš sacītā.
“Pēc tam es nonācu Sīrijas un Kilikijas apgabalos..”
Šos vārdus Pāvils piebilst tālab, lai vēsturisko notikumu apskatu noslēgtu ar secinājumu, ka Sīrijā un Kilikijā viņš ir sludinājis pēc tam, kad bija saticis Pēteri un saņēmis liecību no visām Jūdejas draudzēm — itin kā gribētu sacīt: es atsaucos uz visu Jūdejas draudžu liecību. Ne tikai Damaskā, Arābijā, Sīrijā un Kilikijā, bet arī Jūdejā draudzes apliecina, ka es sludinu ticību, kuru agrāk vajāju un postīju; šīs draudzes slavē Dievu manis dēļ — ne tālab, ka es būtu mācījis ievērot Bauslību un apgraizīšanu, bet gan — ka esmu sludinājis ticību un cēlis draudzes, kalpodams Evaņģēlijam.
Ieskaties