Kā rīkojas visi cilvēki, kad tie ir grēkojuši

Mūsu samaitātā daba atklājas bez mitas gan lielās, gan mazās lietās. Pirmkārt, cilvēku priekšā, kad neviens nevēlas uzņemties savu vainu, neviens neatzīst savus netikumus, bet tos apslēpj un aizbildina, kaut arī pats iekšēji jūtas vainīgs.

Otrkārt, Dieva priekšā, kad cilvēks nevēlas apstāties Dieva sprieduma priekšā un atzīt Viņa taisnību, bet vienmēr pūlas sevi attaisnot un aizbildināt, un tas kļūst par pamatu visai pašpārliecinātībai, neatgriezīgumam un nesvētībai.

Taču, ja Dieva Bauslība satver un uzbrūk vēl smagāk, tad ļaunums aug augumā un cilvēks kļūst aizvien rūgtāks pret Dievu To Kungu, kas mūs radījis un devis mums Savus baušļus. Tā ir otra būtiskā lieta, ko atrodam Ādama atbildē. Viņš ne tikai sevi attaisno, bet grēka vainu uzvel pašam Dievam, sacīdams: “Tā sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu.” Te ir skaidri redzams, ka viņš grib vainot Dievu, kas tam bija devis sievu. Ādams varēja teikt vienkārši — “tā sieva” vai “mana sieva”, jo nevienas citas sievietes jau nebija, bet viņš steidzīgi piebilda: “Ko Tu man devi.”

Mārtiņš Luters raksta,

“Tādēļ šie vārdi ir pretestības un dusmu pilni pret Dievu, it kā viņš vēlētos sacīt: Tu pats man esi sagādājis šīs nepatikšanas. Ja Tu man nebūtu devis šo sievu, bet piešķīris tai pašai savu dārzu, tad viņa nebūtu dzīvojusi pie manis un es būtu palicis brīvs no grēka, bet, tā kā es tagad esmu grēkojis, tā ir Tava vaina, jo Tu man devi šo sievu.”

Redzi nu, kāds drūms ļaunums bija iemājojis iepriekš tik šķīstajā. un labajā. cilvēkā. Tā vietā, lai Ādams steigtos pretī žēlastības pilnajam Tēvam, mestos pie Viņa kājām, ar rūgtām asarām atzītu savu briesmīgo grēku un lūgtu piedošanu, tas sāk ar maldīgām un izvairīgām atbildēm, noveļ vainu uz Dieva balsi un to, ka Dievs radījis kailu ķermeni, kas lika viņam bēgt.

Pēc tam, kad Tas Kungs viņam vaicāja vēl tiešāk, vai viņš nav grēkojis un noliedzis Dievu, tad Ādams nepārprotami uzvēla vainu Tam Kungam, jo Viņš bija sievas Devējs. Tā vietā, lai sacītu: “Es esmu grēkojis,” viņš saka: “Tu, Dievs, Tu esi grēkojis, jo devi man sievu.”

Šeit mēs Ādamā redzam, kādi kļūst un kā rīkojas visi cilvēki, kad tie ir grēkojuši un slāpējuši Bauslības balsi savā sirdsapziņā, kamēr viņu sirdīs nav ienācis Evaņģēlijs un ticība, kas pārvērš sirdi. Ja Dievs tūlīt būtu saucis: “Ādam, tev ir piedošana! Es zinu, ka tu esi grēkojis, bet Es tev esmu piedevis,” tad Ādams droši vien, iekšēji pazemots, to būtu nožēlojis, atzinis un nolādējis savu grēku, un sacījis: “Es esmu grēkojis, žēlsirdīgais Tēvs, piedod man!” Tomēr, tā kā cerības uz piedošanu viņam vēl nebija, bet vienīgi Dieva sods, bailes un drebēšana, tad viņa sirds joprojām palika slēgta, cieta un rūgta pret Dievu. “Bauslība nespēj darīt dzīvu.” Bauslība nedara cilvēku labu un dievbijīgu, bet tikai vairo grēku cilvēka sirdī — “bauslībai seko dusmība”.

Luters saka:

“Ādams ir pirmtēls visiem, kas grēko un krīt grēka izmisumā, jo viņi nespēj rīkoties citādi kā apsūdzēt Dievu un attaisnot sevi, jo tie redz, ka Dievs ir visvarens un būtu varējis aizkavēt šādus grēkus. Situācija ar grēkiem ir patiesi briesmīga, ja vien cilvēka sirds īstā brīdī netiek atjaunota un mierināta ar apsolījumu par grēku piedošanu. Bauslības iespaids ir tik briesmīgs, ka sirds paliek viena pati bez Evaņģēlija un žēlastības atziņas, proti, Bauslība noved izmisumā un sirds apcietināšanā bez vēlmes atgriezties.”

Un, pat ja cilvēks saprot savu postu, tas daudz neko nelīdz, jo viņš nespēj rīkoties citādi, kamēr vien žēlastība un dievišķā piedošana nav mīkstinājusi un sasildījusi cilvēka sirdi. Ieva, bez šaubām, redzēja un saprata, cik bezjēdzīgi bija Ādama aizbildinājumi, un viņai, protams, vajadzēja no tā mācīties, dot Dievam godu, atzīt grēku un pazemībā lūgt pēc žēlastības un piedošanas. Taču, nē! Viņa, daudz nedomādama, rīkojas tieši tāpat kā Ādams un nav ne par matu labāka. Gluži kā viņš visu vainu novēla uz sievu, tā viņa noveļ vainu uz čūsku, kas arī bija Dieva radība. It kā viņa gribētu sacīt: “Mani ir pievīlusi čūska, ko Tu, Dievs, esi radījis un ļāvis tai dzīvot paradīzē.” Tā Ieva apsūdz Radītāju un attaisno sevi.

Un tā tas norisinās arvien: visu mūsu spēku un locekļu nepaklausība izriet no neticības un pēc nepaklausības sākas taisnošanās. Grēks netiek saukts par grēku un netiek nosodīts kā grēks, bet top nosaukts par nevainību. Un, kad cilvēks to neatzīst, Dievam nākas to nosodīt kā melus un no cilvēciskiem meliem tie top par sātaniskiem meliem. Neticība pāraug naidā un nepaklausībā pret Dievu — tā kļūst par apsūdzību Radītājam un tā ir grēka kulminācija, kad cilvēks ienīst Dievu un visus grēkus piedēvē Viņam, it kā Viņš tos būtu radījis. To mēs vērojam pie Ādama un Ievas.