Ardievu Marija*
Noklausies šo e-publikācijuŠīs ir kluss laiks mūsu mājās.
Bet es atkal un atkal esmu pieredzējis, ka, jo klusāks ir man apkārt, jo skaidrāk es jūtu saikni ar tevi. It kā vientulībā dvēsele attīstu sajūtas, kuras mēs ikdienā gandrīz nemanījām.
Tāpēc es ne mirkli neesmu juties vientuļš vai pamests. Tu, vecāki, jūs visi, mani draugi un studenti frontē, visi esat man pastāvīgi klāt.
Jūsu lūgšanas un labās domas, Bībeles vārdi, agrākās sarunas, mūzikas skaņdarbi un grāmatas — tas viss iegūst dzīvību un realitāti kā nekad agrāk. Tā ir plaša neredzama pasaule, kurā es dzīvoju un par kuras realitāti nav šaubu.
Ja vecajā bērnu dziesmā par eņģeļiem ir teikts: “Divi, lai mani apsegtu, divi, lai mani pamodinātu”, tā ir šī aizbildnība ar labiem neredzamiem spēkiem rītos un naktīs, kas pieaugušajiem šodien ir vajadzīgs ne mazāk kā bērniem.
Tāpēc nevajag domāt, ka esmu nelaimīgs. Kas ir laime un nelaime? Tas maz ir atkarīgs no apstākļiem; tas tiešām ir atkarīgs tikai no tā, kas notiek cilvēkā. Es katru dienu esmu pateicīgs, ka man esi tu, un tas mani iepriecina.
* – Šis ir fragments no Dītriha Bonhēfera vēstules līgavai Marijai fon Vēdemeijerei, ar kuru viņš 1943.gada 13.janvārī saderinājās, bet jau trīs mēnešus vēlāk tika arestēts par pretošanos nacistu valdībai. 1945.gada 8.aprīlī Bonhēferam tika izpildīts nāvessods. Lai gan ģimeni viņiem izveidot neizdevās, viņu attiecības ir atstājušas vēstuļu saraksti.
Ieskaties