Kā pat lielākais grēcinieks var būt taisns Dieva priekšā?

“Vai Bauslību iznīcinām caur ticību? Nekādā ziņā ne, mēs Bauslību nostiprinām.” (Rom.3:31)

Vecā un Jaunā Derība satur divas pilnīgi atšķirīgas mācības: Bauslības mācību un Evaņģēlija mācību. Ar Bauslību Dievs mums saka, ka mums pilnībā jāpilda Viņa svētā griba; ar Evaņģēliju Viņš saka, ka mums jātic un jāpieņem tikai tas, ko Viņš ir darījis mūsu labā. Ar Bauslību Dievs mums apsola dzīvību un pestīšanu ar nosacījumu, ka būsim pilnīgi savā paklausībā; ar Evaņģēliju Viņš piedāvā dzīvību un svētlaimi bez jebkādiem nosacījumiem, par brīvu, no žēlsirdības un žēlastības Sava mīļotā Dēla, Jēzus Kristus, dēļ. Ar Bauslību Dievs pasludina visiem cilvēkiem, ka viņi ir grēcinieki, pakļauti laicīgai, garīgai un mūžīgai nāvei; ar Evaņģēliju Viņš pasludina visiem cilvēkiem žēlastību un mūžīgo dzīvību.

Bauslība un Evaņģēlijs ir dievišķās atklāsmes galvenās sastāvdaļas, un mācītājiem un klausītājiem tās vienmēr ir labi jānošķir gan mācībā, gan praksē. Ja tās tiek sajauktas viena ar otru, visa dievišķā pestīšanas kārtība un visas kristīgās mācības tiek sagrozītas. Gluži pretēji, pareiza atšķirība ir kā spoža svece, kas izgaismo visu pestīšanas ceļu. Kad Bauslība un Evaņģēlijs tiek sajaukti, tad nedz mācītājs, nedz klausītājs vairs nevar būt drošs par savu pestīšanu. Bet, kad tie tiek pareizi nošķirti, mēs varam viegli redzēt, kā pat lielākais grēcinieks var būt taisns Dieva priekšā. Sajaukšana rada sirdsapziņas apjukumu un nemieru, bet pareiza nošķiršana sniedz skaidrību un mieru. Ja kāds cilvēks sludina Bauslību tā, it kā Dievs nebūtu stingrs attiecībā uz to, it kā Dievs varētu būt apmierināts ar ārēju Bauslības pildīšanu un it kā Dievs kā labs tēvs neprasītu neko vairāk par to, ko mēs, nabaga, vāji cilvēki, spējam darīt, tad viņš šādi rada paštaisnus liekuļus, sajaucot Evaņģēlija žēlastību ar Bauslības pērkona balsi. Ja kāds cilvēks sludina, ka Evaņģēlijs prasa labus darbus, it kā žēlastība vien mūs nepadarītu taisnus un svētīgus, tas iemet nabaga grēcinieku izmisumā, ka viņš izjūt sava grēka lielo nastu un apzinās, ka ir miris visam labajam.

Nevienam nevar palīdzēt palikt uz kristīgā ceļa, ja Evaņģēlijs tiek pārvērsts jaunā bauslībā vai ja Bauslība tiek piejaukta Evaņģēlija sludināšanā. Dr. Mārtiņš Luters pareizi teica:

Šī atšķirība starp Bauslību un Evaņģēliju ir augstākā māksla kristīgajā pasaulē, kas jāzina un jāprot praktizēt ikvienam, kas lepojas ar vārdu “kristietis” vai arī, kas sevi tā sauc. Jo, ja trūkst šīs mākslas, nav iespējams atšķirt kristieti no pagāna vai jūda; tāpēc absolūti viss ir atkarīgs no šīs prasmes atšķirt.

Viņš arī teica:

Tad nu to, kurš ir prasmīgs šajā Bauslības un Evaņģēlija pareizas atdalīšanas mākslā, nosēdiniet galda galā un pasludiniet par Svēto Rakstu doktoru. Bez Svētā Gara nav iespējams pareizi nošķirt Bauslību un Evaņģēliju.

Visi mūsu baznīcas skolotāji slavē Dievu jo īpaši par to lielo svētību, ka caur luterisko reformāciju no jauna tika atklāta svarīgā atšķirība starp Bauslību un Evaņģēliju. Kopš apustuļu laikiem šī atšķirība nekad nav parādīta tik skaidri kā to izdarīja Luters, šis cienījamais 16. gadsimta reformators, Svētā Gara apgaismots. Mūsu baznīcas konfesionālie raksti brīnišķīgi izskaidro šo atšķirību.

Tāpēc nevienam nevajadzētu domāt, ka pareiza Bauslības un Evaņģēlija nodalīšana ir viegls uzdevums. Sprediķis var sniegt ļoti maz norādījumu par šo tēmu. Tomēr galvenais paliek šis: katram klausītājam ir jāzemojas Dieva priekšā un Viņam dedzīgi jālūdz, lai Viņš ar Svētā Gara palīdzību iemāca viņam šo atšķirību. Tā ir jāpiedzīvo ikdienas cīņā ar grēka un sirdsapziņas šausmām, un tas, kurš domā, ka var aptvert šo atšķirību, to nepiedzīvojot, ir akls. Luters, augsti apgaismots Dieva vīrs, sevi sauca par Bauslības un Evaņģēlija mācību skolnieku. Ko šādi vārdi nozīmē mums un attiecībā uz mums?