Jāņa Kristītāja pieminēšana

Jūdu senatnes XVIII grāmatas piektajā apakšnodaļā Josifs runā par Hērodiju, Hēroda Antipas brāļa Filipa sievu.

Hērods Hērodiju kā mīļāko bija paņēmis līdzi ceļojumā uz Romu. Viņa likumīgā sieva, Arābijas ķēniņa Aretas meita, uzoda par to un pēkšņi pārvācās uz Makairos cietoksni Nāves jūras austrumu pusē. No turienes nebija tālu līdz viņas tēva tronim Petrā. Saniknots par meitas atgrūšanu, ķēniņš Areta pieteica karu Hērodam. Hērods saņēma militāru atbalstu no Sīrijas valdnieka, bet, kā šķiet, notikušajās sadursmēs tik un tā cieta smagus zaudējumus.

Aplūkojot šo situāciju, Josifs izskaidro:

“Daži jūdi domāja, ka Hēroda armijas sagrāve ir Dieva tiesa, ļoti taisnīgs sods par to, ka viņš nonāvēja Jāni Kristītāju. Jo Hērods nonāvēja viņu, neskatoties uz to, ka viņš bija labs cilvēks, kurš jūdiem mācīja dzīvot tikumīgi, parādīt taisnīgumu savstarpējās attiecībās un dievbijību pret Dievu un veidot draudzi caur kristību. Kristība, kā viņš mācīja, bija pieņemama Dievam, ja tie, kas tai pakļāvās, to nedarīja, lai panāktu grēku piedošanu, bet lai šķīstītu miesu pēc tam, kad taisnība jau bija šķīstījusi dvēseli. Viņa ļaudis jūdi sapulcējās ap viņu, jo tos spēcīgi ietekmēja dzirdētie sludināšanas vārdi. Bet Hērods baidījās, ka viņa sekotāju lielais spēks varētu novest pie sacelšanās, jo likās, ka cilvēki ir gatavi sekot viņa padomam itin visā. Un tā viņš domāja, ka būtu saprātīgi viņu arestēt un nonāvēt, pirms tas uzsāktu dumpi; viņš domāja, ka tā būtu labāk nekā nožēlot pēc notikušā, ja jau dumpis būtu izraisījies. Tā Jānis, kritis par upuri Hēroda aizdomām, važās iekalts, tika nosūtīts uz iepriekšminēto Makairos cietoksni un tur nonāvēts. Tad jūdi ticēja, ka tā bija atriebība par Jāni, ka Dievs sūtīja šo nelaimi pār Hēroda armiju.”*

Ir pieņemts, ka savu pirmo grāmatu “Jūdu kari” Josifs vispirms uzrakstīja aramiešu valodā Mezopotāmijas jūdiem un tikai pēc tam pārtulkoja grieķiski. Tomēr pa šo laiku aramiešu versija ir pazudusi. Mūsu gadsimta sākumā šis darbs tika publicēts krievu valodā ar daudziem papildinājumiem, no kuriem daži ir no “Jūdu senatnes”. Ir apstiprināts, ka krievu variantā tiek atspoguļots sākotnējais aramiešu pirmavots. Gotlībs Kleins šo slāvu materiālu uztver nopietni, kaut arī mūsdienu zinātnieki izvairās no kādas noteiktas nostājas. Krievu versijā ir teikts, ka Hērods lika nogalināt Jāni Kristītāju tāpēc, ka viņš bija kritizējis Hērodu par Filipa sievas Hērodijas apprecēšanu. Jaunā Derība šo jautājumu izskaidro līdzīgi. [Mt.14:3-12, Mk.6:14-30]

Šīs “slāvu versijas”, kuras, kā liekas, zināmā mērā ir ietekmējuši sākotnējie aramiešu avoti, ietver divus aprakstus par Jāņa Kristītāja neparasto tērpu no “dzīvnieku ādām,” kā arī piemin to, ka viņš nedzēra ne vīnu, ne stipru dzērienu, ne arī ēda dzīvnieku gaļu. Lūkas 7:33 Daži kritiķi uzskata, ka šeit ir norādes uz esēņiem, pie kuriem Josifs pavadīja trīs gadus.

Skaidri redzams, ka Jāņa Kristītāja liktenis nodarbināja Jēzus laika mācīto vīru prātus. Gotlībs Kleins savā 1910. gadā publicētajā darbā “Vai Jēzus ir vēsturiska persona?” citē jūdu tradīcijas fragmentu:

“Rabīns Hillels redzēja, ka ūdenī peld Jāņa Kristītāja galva, un sacīja: “Tā kā tu kristīji, tu esi iegremdēts ūdenī, un tiem, kas tevi tur iemeta, būs tāds gals, ka viņi paši tiks noslīcināti”; citiem vārdiem sakot, Dieva taisnība atriebsies ļaundariem.”

Salīdzinot Josifa un Hillela sacīto, Kleins paziņo:

“Tam, kurš pieļauj vēsturisko zināšanu iespēju, ir jāatzīst, ka šeit mums ir darīšana ar dokumentāli apstiprinātu faktu.”

* – Ķēniņš Areta ir pieminēts arī 2.Kor.11:32. Viņš valdīja no 9. gada pirms Kristus dzimšanas līdz 40.gadam.