Hieronīms un Romas pāvesti
Sv.Hieronīms ir dzimis Dalmācijā aptuveni 346.gadā pēc Kristus (lai gan Dž.Kellijs uzskata, ka 331.gadā) kristīgā ģimenē. Pēc apmēram 20 gadiem viņš tika Romā katehizēts un kristīts. Tieši šajā laikā bija miris bīskaps Libērijs un pēc asiņainas ciņas starp Ursicīna un Damasija atbalstītājiem virsroku ņēma pēdējie. Damasijs tika ievēlēts par Romas bīskapu un iesvētīts par Ostijas bīskapu.
Pāvests Damasijs palika amatā no 366. līdz 384.gadam, un viņam bija nozīmīga loma pāvesta varas konsolidācijā. Aptuveni 376.-378.gadā jaunais Hieronīms, kas tajā laikā atradās Antiohijā un bija saskāries ar nopietnām doktrinālām grūtībām, uzraksta savas divas slavenās vēstules pāvestam Damasijam. Šo vēstuļu saturs atklāj Hieronīma attieksmi pret Romas pāvestu[1]:
“Uzskatu par savu pienākumu konsultēties ar Pētera krēslu un vērsties pie baznīcas, kuras ticību ir slavējis Sv.Pāvils. .. Ļauni bērni ir izniekojuši savu tēvu mantojumu; jūs vienīgais vēl spējat šo mantojumu saglābt. Romas auglīgā zeme, saņemot Tā Kunga tīro sēklu, nes simtkārtīgus augļus. .. Rietumos pat tagad vēl ceļas taisnības Dēls; Austrumi, Lucifers, kas ir kritis no debesīm, ir vēlreiz paaugstinājis savu troni augstāk par zvaigznēm. .. Tomēr, lai arī jūsu diženums mani biedē, jūsu laipnība mani valdzina. .. Mani vārdi ir vērsti pie zvejnieka un krusta mācekļa pēcteča. Tāpat kā man nav cita vadoņa kā vien Kristus, tāpat arī es nestājos Komūnijā ne ar vienu, izņemot Jūsu Svētību, tas ir, Pētera krēslu. Jo es zinu, ka tas ir tā klints, uz kuras ir uzcelta baznīca! Tas ir vienīgais nams, kurā var tikt pareizi baudīts Pasā jērs. Tas ir Noas šķirsts, un ikviens, kas nav tajā, plūdiem nākot, ies bojā. Tas, kas nesakrāj ar jums, tas izkaisa; tas, kas nav no Kristus, ir no Antikrista. .. Ja jūs uzskatāt to par pareizu, izdodiet dekrētu; un tad es nekavēšos runāt par trim hipostāzēm. Pavēliet sastādīt jaunu ticības apliecību Nīkajas apliecības vietā, un tad, neatkarīgi no tā, vai mēs esam ariāņi vai ortodoksie, mums visiem būs viena ticības apliecība.”[2]
Pēc gada Hieronīms uzrakstīja vēl vienu vēstuli pāvestam Damasijam, kur viņš vēlreiz runā par Romu kā viņa kristību vietu un lūdz padomu, ar ko stāties Komūnijā. Hieronims paziņo, ka viņa atbilde uz šķelšanos Antiohijā ir šāda:
“Es pieņemu tos, kuri turas pie Pētera krēsla.”
Nav skaidrs, vai Damasijs atbildēja Hieronīmam vai ne, taču viņa trešā vēstule Paulīnam, Antiohijas biskapam, senajos dokumentos parasti tiek apzīmēta šādi:
“Šeit sākas pāvesta Damasija reskripts Paulīnam, Antiohijas bīskapam, rakstīts pēc Hieronīma lūguma.”
Tā kā Damasijs atzina, ka Antiohijā apustulisko amatu pilda Paulīns, tad Hieronīms pievienojās Paulīna vadītajam separātiskajam grupējumam un noraidīja Komūniju ar Sv.Meletiju, “patieso apustuliskā krēsla mantinieku Antiohijā,” kurš vēlāk “ieņēma otrā ekumeniskā koncila vadītāja vietu.” Turklāt Paulīns arī ordinēja Hieronīmu prezbitera amatā.
382.gadā Paulīns un viņa atbalstītājs Epifānijs tika aicināti ierasties Romā. Kopā ar viņiem ieradās arī Hieronīms, kas, iespējams, veica tulka vai padomdevēja pienākumus. Taču notika tā, ka Damasijs lūdza Hieronīmam palīdzēt ar apolināriešu herēzi saistītajās diskusijās un pēc sinodes viņš palika Romā, “palīdzot Romas bīskapam Damasijam ar baznīcas korespondenci un atbildot uz jautājumiem, kurus viņam uzdeva Austrumu un Rietumu koncili.” Hieronīms palika Romā trīs gadus. Pēc pāvesta Damasija nāves 384.gada decembrī, kad viņš bija zaudējis cerības uz pāvesta krēslu un imperators šajā amatā apstiprināja diakonu Sirīciju, Hieronīms atstāja Romu.
Pāvesta Sirīcija (384-399) laikā. Hieronīma attieksme pret Romu un tās krēslu ievērojami mainījās. Sirīcijs līdzīgi Damasijam, kas pirmais no Romas bīskapiem izmantoja terminu “apustuliskais krēsls”, nostiprināja Romas bīskapa autoritāti. Viņš bija pirmais Romas bīskaps, kas lietoja titulu “pāvests”, pretendējot uz to, lai viņa dekrētiem būtu tāds pats spēks kā sinodēs pieņemtajiem. Šķiet, ka Sirīcijs neizprata Hieronima zinātnisko darbību un kopā ar Romas prezbiteriem nostājās pret viņu. Tie, kuri Damasija laikā bija skūpstījuši Hieronīma rokas, tagad dzēla viņam “ar odžu mēlēm”.
Šī Romas baznīcas attieksmes maiņa pret Hieronīmu mainīja arī Hieronima attieksmi pret Romu. Tagad Hieronīms uzlūkoja Romu kā Bābeli un tās bīskapu kā Nebukadnecaru; “es biju muļķis, kad gribēju dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē un atstāju Sinaja kalnu, lai meklētu Ēģiptes palidzību.” Tagad Hieronīms redz, ka stāvoklis Romā, kuras ticību reiz bija slavējis apustulis Pāvils un vēlāk arī pats Hieronīms, ir mainījies. Hieronīmam šajā laikā jau piemita savādāka, reālistiskāka un doktrināli pareizāka izpratne par Romas bīskapu, tuvāka baznīctēvu izpratnei, kuri uzskatīja par vienības mēru apustulisko mācību, nevis Romas krēslu. Lūk, ko viņš raksta, runājot par origēniešu herēzi:
“Bet viņiem nepietika ar to, ka bija sajaukuši gaisu šeit, vēl iebrauca ar savu zaimu kuģi tieši Romas ostā. Katlam drīz vien atradās arī vāks; herētiķu dubļainās kājas saduļķoja Romas ticības dzidros ūdeņus. .. Šī jaunā herēze piesaistīja ne tikai priesterus un mūkus, bet arī daudzus lajus, turklāt arī pielipa bīskapam (Siricijam), kurš iedomājās, ka citi ir tikpat godīgi, kā viņš pats.”
Tas liecina, ka Hieronima izpratnē Roma pāvesta Sirīcija laikā jau ir zaudējusi savu mācības skaidrību.
Šī atziņa palika nemainīga arī nākamo pāvestu laikā. Tā par Anastāsija I (398-402) atcelšanu Hieronims raksta:
“Nav šaubu, ka viņš tika atcelts tādēļ, lai nemēģinātu ar savām lūgšanām novērst spriedumu, kuru Dievs ir izteicis vienreiz un par visiem. Jo vārdi, kurus Tas Kungs sacīja Jeremijam par Israēlu, vienlīdz attiecas arī uz Romu: “Neaizlūdz par šo tautu un nenāc par tiem manā priekšā.””
Pāvestam Inocentam I (402-417) bija labas attiecības ar Hieronīmu, kuru viņš aizstāvēja, bet Hieronīma attieksme pret Romu kā tādu nemainījās, lai gan pāvesta vara Inocenta laikā krietni pieauga un Hieronīms to atzina.
Interesanta ir Hieronīma attieksme pret nākamo pāvestu Zosimu (417-418). Pāvests Zosims bija pretrunīga personība. Sava īsā pontifikāta sākumā viņš uzstājās kā pelagiānisma aizstāvis, taču beigās, pateicoties aktīvai Augustīna līdzdalībai, bija spiests to nosodīt.Hieronīms ir tikai netieši pieminējis Zosimu vēstulē savam draugam, labi izglītotam Romas priesterim Riparijam:
“Esmu dzirdējis, ka pie jums esot spēcīgs pretvējš un ka tie, kam būtu jāaizstāv pasaule, sev par postu ir aizstāvējuši nešķīstību.”
Acīmredzot, ar “pretvēju” tiek domāts pāvests Zosims un viņa atbalsts origēnismam. Vairākas kritiskas piezīmes par Zosimu ir izteiktas arī Hieronīma vēstulē Augustīnam, taču ne reizi netiek minēts viņa vārds. Hieronīms arī atbalstīja Ripariju, iesakot viņam nebīties no Pelāgija, Kalista un citicm herēzes pusē stāvošajiem bīskapiem. Arī šeit, iespējams, tiek domāts pāvests Zosims, un tādā gadījumā varam secināt, ka Hieronims nevilcinoties nosodīja pāvesta doktrinālās kļūdas, lai ari darīja to netiešā. veidā.
Ar pāvestu Bonifāciju (418-422) Hieronīms bija pazīstams personīgi un adresēja viņam apsveikuma vēstuli, kurā aicināja pāvestu ieņemt stingru nostāju attiecībā pret pelagiāņiem:
“Lai herētiķi zina, ka esat viņu nodevības ienaidnieks, un lai ienīst jūs.”
Vēstulē savam draugam Donātam, kas bija norūpējies par Bonifācija attieksmi pret pelagiāņiem, Hieronīms izteica to pašu cerību, ka jaunais pāvests būs pret viņiem stingrs, un tad turpināja:
“Sasparoties ar šiem herētiķiem, mums būtu jāīsteno praksē Dāvida nospraustais mērķis: “Rītus es pavadīju, darot galu visiem šīs zemes grēciniekiem.””
Hieronīma iepriekš minētā ekstremālā nostāja ilustrē viņa dedzīgo vēlēšanos aizstāvēt patiesību. Galvenā autoritāte viņam acīmredzami bija apustuļu mācība, nevis pāvestu izpratne par to. Katrā ziņā viņa paša sacītie vārdi: “Kad nāca Kungs Jēzus un sūtīja Svēto Garu, savu Vietnieku, ikviena ieleja tika piepildīta”, skaidri norāda, ka Hieronīms neattiecina Kristus Vietnieka titulu uz pāvesta amatu. Vēstulē Evangelam Hieronīms, vērsdamies pret Romas diakonu īpašo statusu, vaicā:
“Kādēļ jūs izceļat paražu, kura pastāv tikai vienā pilsētā? Kādēļ jūs pretstatāt baznīcas likumiem kādu niecīgu izņēmumu, kas ir izraisījis vienīgi iedomību un lepnumu?”
Šis piemērs vēlreiz apstiprina to, ka Hieronīms vajadzības gadījumā bija gatavs noraidīt ne tikai pāvesta augstāko varu, bet arī Romas konkrēto nostāju.
[1] – Apzīmējums “pāvests” šajā laikā tika attiecināts uz bīskapiem vispār. Vēstulē Teofilam Hieronims to attiecina gan uz Romas bīskapu Anastāsiju, gan uz bīskapu Teofilu.
[2] – “Cik man zināms,” raksta F.V.Pullers, “visos pirmo četru gadsimtu baznīctēvu darbos šī vieta ir vienīgā, kurā tiek pausts līdzīgs viedoklis”.
Ieskaties