Godīgi pelnītā žēlastība

Ir bezgala svarīgi atcerēties, ka godīgi pelnītā žēlastība pilnīgi izslēdz nepelnītās žēlastības saņemšanu. Cilvēka personiskā taisnība ir pilnīgs pretstats ticības taisnībai. Ticība saviem darbiem vai īpašībām nekādā veidā nevar stāvēt līdzās ticībai Jēzum.

Šeit Raksti ir nepārprotami skaidri un konsekventi: ja viss ir no žēlastības, tad ne no darbiem, citādi žēlastība vairs nav žēlastība. Jo visi tie, kas paļaujas uz bauslības darbiem, atrodas zem lāsta. Bībelē ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas netur un nedara visu to, kas rakstīts bauslības grāmatā. Jūs esat atkāpušies no Kristus, ja jūs vēlaties kļūt taisni bauslības spēkā. Jūs esat atkrituši no žēlastības!

Tā ir kristietības mācība, kuru vecais cilvēks praktiski nespēj saprast, lai cik dievbijīgs tas izliktos. [Vecajam, neatdzimušajam cilvēkam nekas nav pretī būt zināmā mērā dievbijīgam, ja vien tas ar savu dievbijību var izcelt un izskaistināt savu personību.] To, ka grēks atšķir cilvēku no Dieva, var saprast arī cilvēka dabiskais prāts. To apliecina arī sirdsapziņa. Bet tas, ka labie darbi kļūst par šķērsli glābšanai, sniedzas tālu pāri dabiskā prāta saprašanas spējām. To, ka kārtīga un godīga dzīve ir tikpat tāla no Dieva žēlastības kā netikla un dzērāja dzīve, dabiskais cilvēks atsakās saprast.

Te palīdz tikai Dieva Gara gaisma, kas māca meklējošai dvēselei iepazīt sevi tik pamatīgi, ka tā redz: itin viss cilvēkā ir aptraipīts, pat savās lūgšanās viņš ir egoistisks, savā grēknožēlā patmīlīgs, savā labdarībā savtīgs un savā ziedošanā augstprātīgs. Tad cilvēks pirmoreiz saprot, ka īstenībā viņā nav nekā “laba”, ko celt Dieva priekšā, un ka tā ir vistīrākā žēlastība, ka vairs nekad Dieva priekšā nebūs runa par viņa darbiem – nedz sliktajiem, nedz “labajiem”.

Uzdrošināties nākt Dieva priekšā un uzskaitīt visu labo, kas paveikts, ir tas pats, kas nākt un prasīt algu par saviem grēkiem. Tas nozīmē vēlreiz pakļaut sevi taisnīgas atmaksas briesmīgajam likumam. Tas nozīmē iziet no žēlastības valstības un iet Bauslības jeb likuma valstībā. Jo, ja likumam ir spēks kaut vienā punktā, tad tam ir spēks arī visos citos punktos.

Ja tu no Dieva gribi saņemt algu par to, ka tu runāji labu par sev nelabvēlīgu personu, kad bija iespēja viņu nomelnot, tad tev jāsaņem pelnītā alga arī par to, ka vēlāk priecājies un spoguļojies savā krietnumā, slepeni cerēdams, ka kāds tūlīt būs pamanījis tavu cildenumu. Ja vēlies no Dieva saņemt algu par savām daudzajām un dedzīgajām lūgšanām, tad tev arī jāsaņem pelnītā alga par to, ka daudzkārt esi aplam lietojis Viņa vārdu tukšām pļāpām lūgšanu formā.

Tikpat ļauni ir arī tad, ja dvēsele sāk uzticēties saviem pārdzīvojumiem, savai ticības cīņai, savai apņēmībai, savai dziļajai nožēlai vai arī saviem panākumiem svēttapšanā, savai uzvarai pār zināmiem grēcīgiem ieradumiem, savam pieaugošajam ticības priekam, kā arī visam citam, kas ir ārpus ticības vienīgi Jēzum. Te līdz ar Pāvilu jāsaka: “Bet kas man bija ieguvums [un šeit Pāvils varēja uzskaitīt ļoti ievērojamus un apskaužamus nopelnus, ka bijis nevainojams vīrs bauslības taisnības lietās], to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu. Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas visai augsto cildenumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu un atrastos Viņā; negūdams savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata.”

Šo lietu neviens cilvēks nav apguvis visā pilnībā. Šī mācība mums arvien ir jāmācās no jauna. Nekas nav vieglāk, kā garīgā ziņā kļūt pašapmierinātam. Vienīgi Dieva Gars var uzturēt cilvēku garīgā nabadzībā, kad tas neuzskaita savus darbus, nopelnus un labās īpašības, bet ir un paliek pilnīgi atkarīgs no sava Glābēja. Šo darbu var paveikt tikai un vienīgi Dieva Gars caur Vārdu. Tieši tādēļ visu dzīvi ir jāpaliek Dieva vārdā saskaņā ar norādījumiem, ko Kristus deva Saviem mācekļiem. Ja cilvēks ņem Dieva vārdu nopietni, arī bauslību, viņš allaž no jauna atskārst, ka, par spīti visiem saviem sasniegumiem, viņš ir un paliek grēcinieks, kam vajadzīga Dieva nepelnītā žēlastība.