Garīgā amata atjaunošana un baznīcas patiesā būtība

Kad ir sasniegta šī atziņa, tad atšķirības starp XIX gadsimta teoloģiskajām teorijām šķiet pavisam mazas. Tad kļūst saprotama brīnišķīgā luteriskās baznīcas brīvība, kas mācītāju iecelšanas kārtību nepazīst kā likumu, jo Jēzus Kristus tādu likumu nav devis ne tieši, ne netieši.

Tad nevis pāri, bet iekš draudzes esošais baznīcas kalpošanas amats parādās savā diženumā, jo tagad vairs nav aktuāls jautājums, kā šis amats iegūstams, bet kas ir tā saturs.

Tā apustulicitāte nav atkarīga no vairāk vai mazāk apšaubāmas apustuliskās izcelsmes, bet no tā apustuliskā satura darīt to, kas bija uzticēts apustuļiem, proti pasludināt tīru Evaņģēliju un pārvaldīt Kristus iestādītos sakramentus un neko citu. Tikai šī dziļā izpratne var kļūt par pamatu garīgā amata atjaunošanai. Viss, ar ko garīgais amats pa šo laiku ir apaudzis, ir radies baznīcas modernās pārlieku lielās organizēšanas rezultātā. Šāda darbošanās nonākusi pat līdz baznīcpolitiskām blēņām, ar ko modernie bīskapi velti tērē savu un citu laiku, slīgstot bezsaturīgā spožumā. Katram sprediķim jākļūst svarīgākam par sēdēm, kurās diskutē lielās baznīcas rezolūcijas par Bonnas pamatlikumu, par atombumbām vai Gētes 200.dzimšanas dienu.

Tātad nopietna attieksme pret garīgo amatu nozīmē arī nopietnu attieksmi pret draudzi. Tad vairs nebūtu arī pārpratumu, no kuriem mūsu zemes baznīcas tik ļoti cieš, – ka par kristīgās draudzes locekli kļūst caur policejisku pieteikšanos. Ar to arī izbeigtos pārpratums, ka no valsts finanšu iestādes vairāk vai mazāk sāpīgi atvilktie baznīcas nodokļi būtu kā upuris, no kā dzīvot Kristus baznīcai. Ar to izbeigtos arī tāds pārpratums, ka gudrā, ak, pārāk gudrā baznīcas birokrātiskā pārvalde, kas vada lietas nevis ar vārdu, bet ar spēku, ir baznīcas vadība luterisko ticības apliecību izpratnē. Tam visam ir jāsabrūk un tas sabruks, kā sabruka vienā naktī firstu augstākie bīskapi baznīcas vadība. Bet paliks amats, kas sludina salīdzināšanu, un draudze, kas sastāv no ticošiem un ticībā taisnotiem grēciniekiem. Mēs vēl šodien nezinām, ko Baznīcas Kungs gatavo no pašreizējās kristietības caur tūkstoš sāpēm, jo Viņš ir savas miesas Pestītājs arī tur, kur mēs redzam tikai sabrukumu. Jo vēl ir spēkā Lutera lielie vārdi par Dieva darbību vēsturē:

nonāvējot Viņš dara dzīvu.

Šī ticība Dieva darbībai visādā ziņā nemazina mūsu atbildību, turpretī liek atteikties no visa, kas īsto, Kristus dibināto, amatu un patieso Kristus draudzi grauj, jo tas Kristus iestādījumu dara par cilvēku klerikāla vai kongregacionāla veida varas kāres darbības vietu. Amats nav kungs pār draudzi (2.Kor.1:24), draudze nav kungs pār amatu (Gal.1), bet pār abiem ir viens Kungs, kurā tie ir viens. Šeit tika minēti tikai daži viedokļi par baznīcu un amatu, kas varētu jums palīdzēt ar jaunu uzmanību lasīt to, ko Dieva Vārds mums par to saka.