Garīgā amata aicinājuma un ordinācijas izpratne

Pilnīgu skaidrību šajā jautājumā mēs rodam no atbildes uz jautājumu, kā notiek garīgā amata uzticēšana.

Vispirms pastāv nepastarpināts aicinājums. Tajā aicinātājs ir pats Dievs, kas to dara bez cilvēku starpniecības. Kā, piemēram, tas ir apustuļu, praviešu un skolotāju gadījumā. Šeit mēs nerunājam par dziedināšanas dāvanas un citu harismu jeb žēlastības dāvanu nesējiem. Tikai Kristus kādu cilvēku var padarīt par apustuli. Aicinot citu Jūdas vietā, Viņš to darīja ar lozēšanu. Tikai Dievam ir tiesības aicināt kādu par pravieti, un pie tā cilvēks nevar līdzdarboties ne Vecajā Derībā, ne Jaunajā. Un par šādu tika uzskatīts arī skolotāja jeb mācītāja aicinājums senajā baznīcā. Viņam tika dota īpaša Svēto Rakstu, kas toreiz bija tikai Vecā Derība, skaidrošanas dāvana. Šie caur nepastarpināto aicinājumu radušies amati piederēja visai baznīcai, šie amata nesēji varēja veikt savas amata funkcijas visur. Baznīcai, draudzei bija jāatbild tikai uz vienu jautājumu – vai tā atzīst attiecīgā cilvēka harismu, vai arī saskata viņā viltus apustuli, viltus pravieti vai maldu mācītāju; tas ir grūts uzdevums, kas atrisināms tikai ar garu izšķiršanas dāvanu.

Blakus ir arī pastarpinātā aicinājuma amati katrā draudzē. Arī šos amatus piešķir Kungs Kristus, bet Viņš to dara caur cilvēkiem. Bīskapus un diakonus, kas bija jau Pāvila laika draudzēs (Vēstule filipiešiem 1.nodaļa), izvēlēja draudze. Tāpat arī prezbiterus, kur šī sinagogālā institūcija tika paturēta. Tas, kuriem ir jāpieder pie šiem “cienījamajiem”, kas sēž pirmajos solos dievkalpojuma goda vietās, bija jāizlemj draudzei (Mt.23:6). Acīmredzot tur bija draudzes ar episkopāli diakonālu un draudzes ar prezbiteriālu satversmi (Ap.d.20:17). Pāvils neko nedarīja, lai novērstu šo dažādību, kas tikai pastorālajās vēstulēs pirmo reizi sāka unificēties. Jaunajā Derībā mēs arī neuzzinām, kas izvēl draudzes amatus – vai visa draudze, vai arī tikai draudzes daļa – “cienītie”, kam visa draudze to bija uzticējusi, kā tas notika Romā, kā to atspoguļo pirmā Klementa vēstule.

Nekas nav aplamāks, kā ieviest modernās politiskās satversmes modeļus Jaunās Derības baznīcas kārtībā. Mūsu izpratnē Baznīca nav demokrātija kā indivīdu kopums, kur katram pieder vienas un tās pašas tiesības, bet tā nav arī aristokrātija. Tā ir miesa ar locekļiem, kas saistīti kopā, ar dažādām tiesībām un veidošanās pakāpēm. Pat prezbiteru vidū, kas citādi ir vienība, ir gradācijas, jo no prezbiteriem paceļas pāri tie, “kas ir labi priekšnieki.. visvairāk tie, kas darbojas sludināšanā un mācībā” (1.Tim.5:17), proti, tie, kas vienlaikus ir arī bīskapi. Arī laji, kristīgā tauta, ir pakāpi augstāk par katehētiem, bez kuriem ir vēl zemākas pakāpes. Uzņemšana katrā kārtā un amatā draudzē vienmēr notiek ar roku uzlikšanu un lūgšanu. Un roku uzlikšanu varēja izdarīt kāda atsevišķa persona, kā tas bija apustuļa Pāvila gadījumā (2.Tim.1:6) vai prezbiteri (1.Tim.4:14), vai šie abi, kā Timoteja gadījumā, vai arī visa draudze (Ap.d.13:1) caur saviem pārstāvjiem.

Nopietni jāievēro, ka ideja par sukcesiju, uzliekot rokas, otrajā gadsimtā vēl nepastāvēja. Vecākā mums zināmā ir Ireneja Romas baznīcas sukcesijas rinda. Bet tas nav saraksts, kur attēlotas viena otrai sekojošas konsekrācijas, bet gan to saraksts, kas ieņēma bīskapa amatu, nepievēršot uzmanību tam, kas kuram ir uzlicis rokas. Arī šeit acīm redzot ir bijusi liela dažādība, vismaz sākumā. Neviena katoļu amatā iecelšanas jeb ordinācijas teorija nevar atsaukties uz Jauno Derību citā izpratnē, kā tas ir atrodams Jaunās Derības mācībā -, proti, ka ar roku uzlikšanu un tai līdznākošu lūgšanu Jēzus vārdā tiek nodota amata harisma.

Turklāt jāņem vērā, ka roku uzlikšana, kurai senbaznīcā bija liela nozīme (Ebr.6:2) un kuru veica ne tikai pie iecelšanas amatā, nepiederēja vienīgi pie ordinācijas būtības (Jņ.20:21). Proti, tai nebija kāda īpaša Kristus pavēle, bet tā bija no Vecās Derības pārņemts rituāls, kā mēs to redzam, kad Mozus ordinēja Jozua (4.Moz.27:18; 5.Moz.34:9), kas kā paraugs tika izmantots pie amatā iecelšanas baznīcā. Šis rituāls nav ne Sakraments, nedz arī žests, bet tas simbolizē lūgšanu pēc Svētā Gara un Viņa žēlastības dāvanas. Tas ir Dievs, tas ir Kungs Kristus, tas ir Svētais Gars, kas nu darbojas caur cilvēkiem, caur atsevišķo, caur kolēģiju vai caur visu draudzi (Ap.d.20:28), kā arī gadījumā, kad tiešā veidā Viņš dod savas dāvanas un līdz ar to arī amatu.

Tas ir tas, ko luteriskās baznīcas tēvi pareizi redzēja, ka ir neiespējami radīt kādu būtisku atšķirību starp aicinājumu un ordināciju, vai arī šo atšķirību padarīt par baznīcu šķeļošu pretrunu. Pats Dievs aicina savā kalpošanā, parasti caur cilvēkiem. Bet kā tas notiek, tas nav izšķirīgais. Vai tas ir atsevišķs cilvēks vai kolēģija, vai uz dievkalpojumu sapulcējusies draudze, tas viss notiek baznīcas vārdā, visas baznīcas, kas ir Kristus miesa, un līdz ar to arī Svētā Gara spēkā.