Evaņģēlija pasludinājums

“Par to viņi brīnās, ka jūs nepeldat līdzi tanī pašā posta dzīves straumē, un zaimo jūs. Tiem būs jādod atbildība Tam, kas drīz tiesās dzīvus un mirušus. Jo tādēļ arī mirušiem ir prieka vēsts sludināta, lai tie kā cilvēki būtu tiesāti miesā, bet dievišķā veidā dzīvotu garā.” [1.Pēt.4:4-6]

Tas ir, līdz šim jūs esat dzīvojuši pagānisku dzīvi. Nu esam no tās atkāpušies, un ļaudīm tas nav saprotams. Viņiem tas šķiet kaut kas ģeķīgs un apkaunojošs, un viņi saka: ak, kādi lieli muļķi ir tie, kuri novēršas no visiem laicīgajiem labumiem un baudām! Ļaujiet vien, lai tie jūs zaimo un nesaprot. Viņiem būs jānes atbildība par šiem zaimiem, bet jūs — atstājiet visu Tā ziņā, kas spriedīs tiesu.

Evaņģēlijs ir sludināts ne tikai dzīvajiem, bet arī mirušajiem, tomēr piebilstot, ka ļaudis tiek tiesāti pēc miesīgā cilvēka.

Nav jāraizējas par to, kā. Dievs pazudinās pagānus, kuri ir miruši pirms daudziem gadsimtiem, bet gan jādomā par tiem, kuri dzīvo tagad.

Evaņģēlija pasludinājumam ir jāatskan brīvi un plaši, it visās vietās — tā, lai tas nepaliktu apslēpts ne dzīvajiem, ne mirušajiem, sludināts tikai kādā nostūrī, bet atklāti, lai to varētu dzirdēt visa radība, visi, kam ir ausis.

Kad Evaņģēlijs tiek šādi sludināts, arvien atrodas ļaudis, kuri pēc miesas ir nolādēti, taču garā ir dzīvi.