Esam pilnīgi brīvi no Bauslības

Bet, kad ticība ir nākusi, tad audzinātājai nav vairs varas pār mums. [Gal.3:25]

Mēs esam brīvi no Bauslības, no šī cietuma un savas audzinātājas, tā mūs vairs nebiedē un nemoka pēc tam, kad ir atklājusies ticība.

Ja tu šādi uzlūko Kristu un to, ko Viņš ir paveicis, tad tev vairs nav Bauslības, jo, atnākdams iepriekš noteiktajā laikā, Viņš pavisam tieši un īstenībā atcēla visu Bauslību, bet tad, kad Bauslība ir atcelta, mēs vairs neesam saslēgti važās, pakļauti tās tirānijai, bet droši un priecīgi dzīvojam paklausībā Kristum, kas ar Savu Garu brīnišķīgā veidā valda mūsu sirdīs. Tur, kur Viņš ir Kungs — tur ir brīvība [2.Kor.3:17].

Ja mēs spētu pilnīgi satvert Kristu, kas ir atcēlis Bauslību, ar Savu nāvi samierinādams grēciniekus ar Tēvu, tad šai audzinātājai vairs nebūtu itin nekādas varas pār mums. Taču Bauslība, kas ir mūsu locekļos, karo ar mūsu prāta Bauslību, tā ka nespējam pilnīgi satvert Kristu.

Trūkums ir meklējams ne jau Kristū, bet mūsos, kas vēl neesam tikuši brīvi no savas miesas, kurai grēks paliek pieķēries tik ilgi, kamēr vien dzīvojam. Tā nu mēs paši par sevi daļēji esam brīvi no Bauslības, daļēji — joprojām tai pakļauti. Kā Pāvils [Rom.7:25] saka, mēs “ar savu prātu kalpojam Dieva Bauslībai, bet ar savu miesu — grēka bauslībai.”

Savā sirdsapziņā esam pilnīgi brīvi no Bauslības, tādēļ arī sirdsapziņā audzinātāja nedrīkst valdīt, tas ir, Bauslība nedrīkst apgrūtināt sirdsapziņu ar saviem draudiem, biediem un saistībām. Lai cik ļoti Bauslība censtos mūs iebiedēt, tomēr sirdsapziņai nav jākļūst nemierīgai, jo tai acu priek-šā ir Kristus, krustā sistais, kas atbrīvojis sirdsapziņu no visa, kas ir Bauslības ziņā.