Es pateicu, mans Pestitajs [691]

Es pateicu, mans Pestitajs,
Ka tu man esi pasargajs
Un to, kas manā ziņā bij,
Šo nakti, kas pagājusi:
Es tevi un tos savejus,
Gods Dievam! redzu veselus

Es visu savu dzīvibu,
Kungs, tavām rokām atvēlu,
Ir draugu, radus bērniņus
Un visus savus biedriņus.
Tu manu godu pasargās’,
Man māj’ un mantu paglabās’.

Lai sarga tavi eņģeļi
Man šodien ar par nelaimi;
No ļaunas nāves mani glāb,
Ka ta man ātri neaizgrābj,
Lai skaudiens kāds pie manim ar
Nekādas blēņas nepadar’.

Glāb man ar roku spēcigu,
Lai grēkā es neiekrītu,
No kauna ar man pasargi
Un manu gaitu apsvēti;
Lai mana mies’ un dvēsele,
Kungs, tavu godu noslave.

Lai es aizvienu iekš tev drošs
Uz savu galu sataisos
Un allaž uz to domaju,
Kā savu stundu sagaidu.
Kur vien mums šeitan jāstaiga,
Mūs nāve visur pavada.

Tu man iz jūga izjūgsi,
Iz nikniem laikiem vadīsi,
Kad es pēc tava padoma
Aizmigšu savā stundiņā
Uz tevi, Kungs, paļaudamies;
Tā mans ceļš labi man izies.

Amen.