Edgars Liepiņš: Lācītis

Tu man ļoti nepatīc, tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc…

I Я I Я Я I Я Я Я Я Я …

Tu man ļoti nepatīc – varens, liels un cildīgs.
Kaut tu būtu lācītis, zāģu skaidām pildīts!
Tad es teiktu: Pinkainīt, pietiek vienam dvašot,
Vīlīti es atrastu, kur tā vājāk sašūts.

Caurumiņu izurbtu un no prieka mirtu,
Ja no tava puncīša zāģu skaidas birtu.
Birtu, birtu, izbirtu, satecētu iekšā.
Tāpēc jau es urbinu, lai tur tiktu iekšā.

Tad mēs būsim vesels viens. Dzīve mums būs šāda:
Mana galva, prāts un acs, klāt vēl tava āda,
Tad mēs būsim vesels viens, kopā iesim bitēs,
Un mums abiem medus būs, kas gar vaigiem ritēs.

Mazo, mīļo lācīti, mēs jau tevi baidām,
Ja tās skaidas tavējās, paliec tad ar skaidām!
Mazo, mīļo lācīti, mēs jau tevi baidām,
Ja tās skaidas tavējās, paliec tad ar skaidām!

I Я I Я Я I Я Я Я Я Я …