Dzīvā Dieva negrozāmais šķīstības likums

“Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties.” (Rom.1:20)

Dievs ir ierakstījis katra cilvēka sirdī zināšanas, ka Viņš eksistē. Neviens cilvēks nevar to nezināt.

Jā, un tāpat ir bezjēdzīgi sniegt attaisnojumus un aizbildinājumus nedabiskai dzīvei! “Viņiem nav ar ko aizbildināties,” saka Dieva vārds.

Dievs savu universālo šķīstības likumu ir ierakstījis katra cilvēka sirdī. Balstoties uz to, katrs cilvēks arī zina, ka viņam būs jāsniedz atskaite par savu rīcību Dievam un ka viņam ir jāciena Dievs.

Cilvēki zina, ka vecāki ir jāciena, ka slepkavība, zagšana, netiklība, ļaunas runas par citiem un visa tā iekārošana, kas minēts 9. un 10. bauslī, ir nepareizi darbi.

Ja cilvēks nav pareizi dzīvojis, viņam ir slikta sirdsapziņa. Viņu vērtē ne tikai apkārtējie – tie, kas zina Bauslību, – bet arī viņš pats, tas ir, viņu vērtē viņa paša sirdsapziņa un tā šis cilvēks pats sevi nosoda.

Tālāk ir iespējami trīs ceļi:

1. cilvēks atzīstas Dieva priekšā savos grēkos un saņem Dieva piedošanu un ticībā dzīvo ar labu sirdsapziņu, esot drošs, ka viņa grēki ir piedoti Dieva priekšā;
2. cilvēks noklusina savu sirdsapziņu, radot lielu troksni, nepārtraukti skandinot, ka attiecīgais grēks nu ir sabiedrībā pieņemams, un ja vēl izdodas panākt, ka valsts likumdošana to pieņem kā pareizu dzīvesveidu, tad var sev iestāstīt, ka valsts likumi ir no Dieva;
3. cilvēks ieslīgst pesimismā, dzīves apātijā vai pasaules nihilismā, zinot, ka viss ir slikti, ka viņš ir slikts, bet nemeklējot izeju ne pie Dieva, ne lūdzot piedošanu, nedz apklusinot sirdsapziņu, kā otrie. Diemžēl arī trešie, kaut nesagroza Bauslības prasības tik ļoti kā otrie, paliek ārpus Dieva žēlastības, jo noraida Kristus glābjošo roku.

Šīs bauslības zināšanas par labo un ļauno ir gan pagāniem, gan kristiešiem. Bībelē teikts: ”Tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties. Jo, zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā. Saukdami sevi par gudriem, tie kļuvuši ģeķi un apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgam cilvēkam un putniem, lopiem un rāpuļiem līdzīgiem tēliem. Tāpēc Dievs viņus viņu sirds kārībās nodevis izvirtībai, kurā viņi paši sākuši sagandēt savas miesas, tāpēc ka viņi dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem un sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju, kas ir augsti teicams mūžīgi, āmen.” (Rom.1:20-25)

Tā nav maza, tā nav sīka un nenozīmīga lieta – noraidīt sirdsapziņā rakstīto Dieva gribu. Kas to dara un nenožēlo, to Dievs noraidīs. Vēstulē ebrejiem (10:31) teikts: “Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā.”

Dievs laikam ritot nemainās. Dievs ir ārpus laika un tamdēļ laiks Dievu nevar ietekmēt. Svētā Bībele saka: “Pie Dieva nav ne pārmaiņu, ne pārgrozības ēnas.” (Jēk.​​1:17) Tāpat Tas Kungs paziņo: “Es esmu tas pats, Es esmu pirmais un arī pēdējais. Mana roka lika zemei pamatus, un Mana labā roka izplēta debesis. Kad Es tām ko nosaku, tad tās visas ir Manā rīcībā.” (Jes.48:12–13) Un: “Es, kas cilvēku ciltis aicinājis esamībā no iesākuma, Es esmu Tas Kungs, kas esmu pirmais bijis un arī ar pēdējiem esmu vēl tas pats.” (Jes.41:4)

Arī cilvēks, kuru Viņš radīja iesākumā ar savu vārdu un kam Viņš pavēlēja vairoties un piepildīt zemi, nekļūs par ko citu.

Radīšanas kārtība, ko Dievs noteica un Dieva bauslība, kas radīšanā ielikta cilvēku sirdī un dzīvē, paliek nemainīga.

Tomēr ar grēkā krišanu cilvēks sabojāja Dieva sākotnējo radību, ko Bībelē sauc par Dieva tēlu.

Bet tagad Dievs cilvēku aicina atpakaļ uz sākumu, lai tas atjaunotos pēc Dieva tēla. Dieva šķīstības likums cilvēkiem ir spēkā līdz pasaules galam. Kas to salauž, lai zina, ka ir briesmīgi krist dzīvā Dieva rokās.

Grēkā krišana izraisīja arī visāda veida fiziskas un garīgas novirzes. Ir akli no dzimšanas, ir kurli, ir klibi un tādi, kas ir paredzēti “bezlaulībai” (Mt.19:12).

Ja pret šādām likstām un dabā sastopamām “netaisnībām” nav veida kā tās izārstēt, tad tas nenozīmē, ka būtu pieļaujams pieņemt amorālus lēmumus attiecībā uz Dieva šķīstības likumu.

Nē, arī tad nevienam nevajadzētu pieņemt amorālus lēmumus savā dzīvē, bet katram ir jānes savas ciešanas un jāpieņem tās kā Dieva pieļautā nasta, tāpat kā mēs pieņemam, piemēram, nenormālības un kroplības ķermeņa lieluma un uzbūves ziņā, par to nevainojot pašu cilvēku.