Dvēseles stāvoklis starp nāvi un augšāmcelšanos

Rakstu vietu, kurās tiek aprakstīts dvēseles stāvoklis pēc nāves ir relatīvi nedaudz, jo Raksti principā vērš kristiešu uzmanību uz pēdējās tiesas dienu un tai sekojošo mūžīgo pestīšanu, nevis uz to svētību, kuru tie piedzīvo tūdaļ pēc nāves (1.Kor.1:7; Fil.3:20-21; Kol.3:4; 1.Tes.4:13 un turpm.; 2.Tim.4:7-8; Tit.2:13). Tādēļ kristietis pacietīgi gaida mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanu un priecājas par godības pilno pestīšanu, kuru viņam sola šī diena (Mt.24:44-46; Lk.21:31). Tāpat kā Raksti pamatā mierina ticīgos ar Kristus otrās atnākšanas godību, tāpat tie arī brīdina neticīgos, pamatā atgādinot par pēdējās tiesas neizbēgamību (2.Tes.1:9-10; Ebr.10:27; 2.Pēt.2:3-6; Jūd.1:6-7), nevis tiešā veidā runājot par viņu sodu pēc nāves, lai gan var atrast arī šādas vietas (Ebr.9:27; Lk.16:22-23).

Tādēļ dievbijīgajiem ir allaž jāpriecājas par Kristus otro atnākšanu (Mt.25:34), savukārt bezdievjiem ir pastāvīgi jābīstas no Viņa taisnās tiesas kā no liela un mūžīga soda, no kura viņam neizdosies izvairīties (Mt.25:41-46).

Tomēr Svētie Raksti pieskaras arī dvēseles stāvoklim pēc nāves. Tie mums vēsta, ka bezdievju dvēseles ir “gari cietumā” (1.Pēt.3:19) un ka tās cieš šausmīgas un nebeidzamas mokas (Lk.16:23-31), tā kā nāve ved viņus tieši mūžīgajā agonijā un izmisumā (Ps.106:16-18).

No otras puses, Raksti mums apliecina, ka dievbijīgo dvēseles atrodas Dieva rokās (Ap.d.7:59-60; Lk.23:46), ka tās kopā ar Kristu atrodas paradīzē (Fil.1:23; Lk.23:43), un ka savā jaunajā debesu dzīvē (Ps.16:11; Jņ.17:24; Rom.8:18) tās ir pilnīgi laimīgas (Atkl.14:13). Patiesībā viņi ir tik pilnīgi nošķirti no visām šīs zemes likstām un bēdām, ka neko nezin par tiem, kuri dzīvo uz zemes (Jes.63:16), un viņu vajadzības tos vairs neuztrauc (Jes.57:1-2).

Tādēļ mēs secinām, ka kristiešu dvēseles atrodas pilnīgas svētības un pastāvīgas Dieva klātbūtnes stāvoklī, lai arī mēs paši nespējam iztēloties, kādā veidā tiek sasniegta šī brīnišķā, debešķīgā svētība. Tādēļ mēs noraidām teorijas par dvēseļu miegu (psihopannihisms), kuras izslēdz Dieva aktīvu piedzīvošanu no aizgājēju puses (Fil.1:23; Lk.23:43).

Tādi Rakstu izteikumi, kā “mirušie ir aizmiguši” (1.Kor.15:18) vai “nāvē Tevi vairs nepiemin” (Ps.6:5), vai “mēs [..] ieejam atdusā” utt., nepierāda dvēseles bezjūtīgumu pēc nāves, bet ir tēlaini izteicieni, kuri tiek lietoti nozīmē, kuru skaidri izklāsta paši Raksti.

Nav pieļaujams, ka secinājumi attiecībā uz dvēseles stāvokli pēc nāves tiktu izdarīti no pašas dvēseles dabas (“dvēsele nekad nav bezdarbīga,” utt.), jo tādējādi sasniegti secinājumi nav droši un, pats galvenais, tā kā Raksti ir vienīgais ticības avots un standarts, tad to mācības nedrīkst papildināt ar pašu cilvēku spekulācijām.

Tādu psihopanniju, kura paredz arī patiesas debesu svētības baudīšanu (Luters) nedrīkst noraidīt kā nepareizu, jo tā nav pretrunā Rakstiem. Luters raksta:

“Tā ir dievišķa patiesība, ka Ābrahāms [pēc nāves] dzīvo ar Dievu, kalpo Viņam un valda kopā ar Viņu. Taču kas tā ir par dzīvi, vai viņš guļ, vai ir nomodā, tas jau ir cits jautājums. Kāds tieši ir dvēseles stāvoklis, to mēs nezinām, taču nav šaubu, ka tā ir dzīva.”

Runājot par dvēseļu atrašanās vietu (paradīze, cietums, φυλακή) Gerhards raksta:

“Raksti, vispārinot to liecības, runā par kādu vietu (Jņ.14:2; Lk.16:28; Ap.d.1:25). Nevis tādēļ, ka tā būtu materiāla un fiziska vieta pilnā šī vārda nozīmē, bet gan tādēļ, ka tā ir “kur” (που), kurā tiek pulcinātas no miesas nošķirtās dvēseles. Raksti min tikai divas šādas dvēseļu mājvietas, no kurām viena ir sagatavota dievbijīgo dvēselēm un parasti tiek saukta par debesīm, un otra, kura ir domāta ļauno dvēselēm, tiek saukta par elli”.

Tā dēvētais purgatorijs[1] (purgatorium, kā arī limbus infantium[2] un limbus patrum[3]), kurā, saskaņā ar Romas katoļu mācību, ticīgo dvēselēm ir jāizcieš laicīgs sods par saviem grēkiem, ir saprāta radīts auglis, jo Raksti māca, ka visi ticīgie ticībā Kristum gūst nevis purgatoriju, bet gan mūžīgu dzīvību (Jņ.5:24; 3:36). Vēl vairāk, tā skaidri māca, ka paradīzē kopā ar Kristu nonāk ne tikai tādu svēto, kā Pāvila un Stefana (Fil.1:23, Ap.d.7:59), bet arī lielu grēcinieku dvēseles, kuras pagūst atgriezties tikai pēdējā brīdī, kā laupītājs pie krusta (Lk.23:43).

No modernajiem protestantu teologiem par purgatorija mācību savā ziņā ir iestājies Kānišs [Kahnis]. Viņš raksta:

“Domā par purgatoriju, bez šaubām, ir sava daļa patiesības, proti, ka daudziem kristiešiem joprojām ir nepieciešama šķīstīšanās. Daudz ir tādu kristiešu, par kuriem nevarētu sacīt, ka viņu dzīvē ir Kristus. Taču viņi tiek aicināti pie Viņa un ar patiesu sirsnību, nesavtību un uzticīgu dzīvi liek kaunā daudzus kristiešus, kuri ir spēcīgāki vārdos nekā darbos”.

Tomēr protestantu purgatorijam nav vairāk bibliska pamatojuma, kā katoļu purgatorijam, jo Kristus visiem, kuri tic Viņam, apsola mūžīgo dzīvību (Jņ.5:24; 3:36). Turklāt Raksti māca, ka no visiem grēkiem šķīsta vienīgi Kristus asinis (1.Jņ.1:7) un nevis cilvēka ciešanu veikums (Rom.4:3-5). Pat ticība pati par sevi, kā cilvēka darbs nespēj izpirkt grēkus (Rom.4:3-5). Tā pestī vienīgi tādēļ, ka ir līdzeklis (medium, ληπτικον) ar kura palīdzību tiek satverta Kristus taisnība, atjaunota sirds un ticīgais atbrīvots no grēka lāsta un varas (Rom.6:2, 14). Visi protestantu teologi, kuri mācībā par purgatoriju pievienojas katoļiem, eo ipso noraida sola fide un pievēršas mācībai par attaisnošanu pēc darbiem.

No daudzajiem apsolījumiem, kuri tiek doti kristiešiem, ir skaidrs, ka mirstoša kristieša dvēsele ir pilnībā attīrīta no visa iedzimtā un aktuālā grēka, jo tad tā atrodas “paradīzē,” Dieva pilnīgo svēto atrašanās vietā (Fil.1:23; Lk.23:43). Luters trāpīgi dēvē nāvi par kristiešu “pēdējo purgatoriju,” ar to domādams, ka kristieša dvēsele pēc tam, kad ir aizgājusi Kristū, ir pilnīgi brīva no grēka.

Runājot par purgatoriju, Hafenrefers raksta:

“Viss, kas tiek piedēvēts vai nu gandarīšanai purgatorijā, vai svēto aizlūgšanai, ir atrauts no Kristus nopelniem, kuri vienīgie mūs attīra no grēka.”

Tādējādi, luteriskā baznīca noraida mācību par purgatoriju, jo tā ir pretrunā mācībai par attaisnošanu vienīgi ticībā.

Daži modernie protestantu teologi (Šleiermahers) māca, ka status medius (laika posms starp nāvi un augšāmcelšanos) laikā dvēsele tiekot apveltīta ar kādu pagaidu miesu (Zwischenleib), jo citādi tā diezin vai varētu pastāvēt (Makfersons: “Šajā laika posmā ikviens indivīds saņem savam stāvoklim piemērotu miesu”). Taču Raksti ne ar vārdu nepiemin šādu pagaidu miesu. Kristietis var dusēt pārliecībā, ka Dievs, kurš ir tik brīnumainā kārtā radījis miesai dvēseli, spēs parūpēties par to arī tad, kad tā atradīsies ārpus miesas (2.Kor.5:1-9).

“Samuēla” parādīšanās (1.Sam.28) ir vislabāk izskaidrojama kā sātana maldināšana (1.Sam.28:19: “Rīt tu būsi ar saviem dēliem pie manis”). Tiem, kuri uzskata, ka šajā gadījumā Dievs patiešām ļāva Samuēlam parādīties, ir jāuzskata šī parādīšanās par izņēmuma gadījumu un, pamatojoties Rakstos, jāuzskata, ka spiritisms ir Sātana darbs un krāpšana (5.Moz.18:10-12).

Runājot par aizgājušajām dvēselēm, mēs varētu savilkt kopā Rakstu mācības šādi:

• Aizgājušās dvēseles neatgriežas uz zemes (Lk.16:27-31); Mozus un Elijas parādīšanās Kristus apskaidrošanās brīdī (Mt.17:3) nav jāuzskata par izņēmumu, jo šie svētie var tikt pieskaitīti tiem, kuri jau augšāmcēlušies (5.Moz.34:6; 2.Ķēn.2:11).
• Aizgājušās dvēseles neko nezin par tiem, kuri dzīvo uz zemes un par viņu darīšanām (Jes.63:16).
• Mirušo svēto pielūgšana ir ne tikai nesaprātīga, bet arī uzskatāma par elkdievību (Mt.4:10).
• Raksti viennozīmīgi noliedz to racionālistiski noskaņoto teologu uzskatus, kuri apgalvo, ka atgriešanās ir iespējama arī pēc nāves (Ebr.9:27).

1.Pēt.3:18-19 Sv.Pēteris runā nevis par Evaņģēlija sludināšanu, bet gan drīzāk par Dieva sprieduma pasludināšanu tiem, kuri savas dzīves laikā ir noniecinājuši Dieva pestījošo vārdu. Kā to apliecina konteksts, grieķu vārds ἐκήρυξεν (“Viņš sludināja”) apzīmē bauslības, nevis Evaņģēlija sludināšanu.

[2] – “zīdaiņu limbs” – starpstāvoklis starp paradīzi un elli, kurā saskaņā ar Romas katoļu uzskatu atrodas nekristīto mirušo bērnu dvēseles.

[3] – “tēvu limbs” – starpstāvoklis starp paradīzi un elli, kurā saskaņā ar Romas katoļu uzskatu atrodas tie ticīgie, kas miruši pirms Kristus atnākšanas.