Draudzes sapulcēšana un sūtība

Kā baznīcas locekļi mēs atrodamies baznīcas kalpošanā un ar to Jēzus Kristus miesas sadraudzībā, kuras galva ir Kristus pats (Rom.12; 1.Kor.12; Ef.4). Tādēļ viss tas, kas tiek sacīts par un arī pret baznīcu, par un arī pret tās locekļiem, vienmēr saistīts ar runātāju pirmajā personā. Jo tā ir mana baznīca, kam es kalpoju, un kas ar savu kalpošanu, sludinot vārdu un pārvaldot Sakramentus, manī rada drošu pārliecību par to, ka es visā pilnībā saņemšu to, ko Dievs ir apsolījis un Gara spēkā dāvina savējiem:

“Grēku piedošanu, augšāmcelšanos no mirušajiem un mūžīgo dzīvību.“

Ar to es atrodos “svēto sadraudzībā”, kas no Svētā Gara darbības gūst svētdarījumu, kas mums nepieciešams ikdienā.

Kas par baznīcu runā bez šī garīgā kopsakara un mēģina to aptvert, attēlot un arī kritizēt un tajā darboties bez atziņas pamata Dieva vārdā Svētajos Rakstos, tas ignorē tās garīgo būtību un tādējādi arī to, kas baznīcu veido par baznīcu, vienīgi ar ko tā ir baznīca un bez kā tā beidz pastāvēt kā baznīca. Baznīca tad tiek pārprasta un tiek aplami izmantota – kā pilsoņu savienība, kā politiska partija un platforma visām iespējamām vajadzībām un interesēm. Tāda baznīca, neraugoties uz vārdu, ko tā nes, ir mirusi (Atkl.3:1).

Tikai no Svētā Gara sapulcināšanas, celsmes un pilnveidošanas darba Dieva iestādītajos vārda un Sakramenta līdzekļos baznīca uzskatāma par baznīcu, kamēr citādi tā var tikt tikai pārprasta un sagrozīta. Bet visā situācijā runa ir par “vienu, svētu, katolisku un apustulisku baznīcu”, ko aptver un nes tās Kunga apsolījums (Mt.16:18; 28:18-20). Tātad: “ārpus baznīcas nav pestīšanas”.