Dieva piedošana

Daži cilvēki domā, ka Evaņģēlija vēsts ir kaut kas novecojis. Citi to uzskata par pašsaprotamu vai domā, ka Dieva piedošana ir piemērojama tikai lielu morālo pārkāpumu gadījumā.

Taču, ja Kristus krusts ir kristīgās ticības sirds, tad grēku piedošana ir tās pulss, kas nepārtraukti sitas Kristus miesā. Tā ritms ir saklausāms kristiešu dzīvē, kad viņi dzird un izrunā izlīguma vārdus. Ja garīgo cīņu varētu reducēt uz vienu vārdu, tad tas būtu “piedošana”.

Īsts kristīgais garīgums pieaug nekur citur kā vien Kristus krusta pakājē. Garīgo cīņu iespējams uzvarēt vienīgi tad, kad kristieši iztukšo sevi no sevis pašiem, apzinoties, ka viņiem nav nekā, ko piedāvāt. Ja neatzīsim, ka esam bezpalīdzīgi grēcinieki, mēs noteikti cietīsim neveiksmi cīņā pret saviem ienaidniekiem. Mēs esam visvājākie tad, kad jūtamies visspēcīgākie (2.Kor.12:9). Uz mūsu pazemības atzīšanu ik dienu tiek atbildēts ar nepārtrauktu Evaņģēlija apsolījumu: “Jūsu grēki ir piedoti.” Mēs esam grēcinieki, un mūsu grēki ir piedoti. Šajos Kunga vārdos mums ir spēks, cerība un palīdzība. Viņa piedošanas piepildīti un pazemībā pasargāti Viņa varenajās un žēlastības pilnajās bruņās, mēs uzvaroši apliecinām: “Tas Kungs ir mans stiprums un mans vairogs, mana sirds paļaujas uz Viņu. No Viņa man nāk palīdzība ..” (Ps.28:7).

Viena no senākajām baznīcas lūgšanām ir Jēzus lūgšana:

Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcinieku.

Kad tā tiek sirsnīgi lūgta, kristieši sevi asociē ar muitnieku templī, kurš devās prom svētlaimīgs – pretstatā paštaisnajam farizejam, kurš uzskatīja, ka patiesā reliģija nozīmē ko citu, nevis Dieva žēlastību.

Mūsu jaunā dzīve Garā sākas un beidzas ar to, ka mēs ik dienu sevi sitam krustā līdz ar Kristu (Gal.2:20). Jo vairāk mēs apzināmies savu grēku dziļumu, jo vairāk aptveram Viņa piedošanas dziļumu un Dieva žēlsirdīgo raksturu. “Viņam vajag augt, bet man iet mazumā” (Jņ.3:30). Viņa piedošanas atspirdzināti, Viņa mīlestības dzīti, mēs spējam mīlēt, piedodot citiem viņu grēkus.

Tā kā mēs esam vienoti ar Kristus sirdi grēknožēlā un piedošanā, Viņa asinis plūst mūsu sirdī un dvēselē, radot nemainīgas mīlestības darbus. Apziņa, ka piedošana nekad nenoveco, liek mums tuvoties citiem tādā pašā veidā, kā Dievs ir tuvinājies mums – un mums seko Gara augļi: “.. mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība” (Gal.5:22–23).

Grēks mūs bombardē kā no iekšienes, tā no ārienes. Dažos gadījumos mums ir nodarīts pāri; citos gadījumos mēs esam vainīgie. Kā teikts agrīnajā kristiešu Nakts lūgšanā:

Daļu savu grēku es zinu – domas, vārdus un darbus, par kuriem es kaunos, – bet daļa ir zināma tikai Tev.

Parasti grēks un visas tā sekas ir sajauktas vienā lielā putrā. Neatkarīgi no tā, kurš ir vainīgais, šie tīkli mūs sasaista ar ļauno un attālina no debesīm, ja vien tiem nepretojamies ar piedošanu.

Dieva valstībā tumsa un gaisma nepastāv līdzās. Ir tikai viena persona, kas mūs var izglābt no grēkpilnā labirinta, kurā esam ieslodzīti, proti, Jēzus. Dziedināšanai no grēka nodarītā kaitējuma nepieciešama mūsu rīcība. Mēs piedodam, jo mums ir piedevis Kristus. Kad runa ir par tādiem nežēlīgiem noziegumiem kā seksuāla vardarbība vai slepkavība, piedot, protams, ir grūtāk, nekā šķiet.

Kad mācītāji uzsver Kristus beznosacījumu mīlestību pret visiem cilvēkiem, daudzi to pārprot. Noziedzniekam tik un tā ir jāsamaksā par savu noziegumu saskaņā ar laicīgajiem likumiem. Daži grēku piedošanu jauc ar grēku ignorēšanu, citi kļūdaini domā, ka piedot dziļi ievainojošus grēkus nozīmē arī aizmirst, ka tie jebkad ir notikuši.