Dieva neizprotamā mīlestība

Lūk Dievs, kurš kļuvis par cilvēku, neizprotamās Dieva mīlestības noslēpums pasaulei. Dievs mīl cilvēku. Dievs mīl pasauli.

Dievs nemīl ideālo cilvēku, bet gan cilvēku, kāds tas ir. Nevis ideālo pasauli, bet – reālo pasauli. Tas, kas mums šķiet pretīgs cilvēka pretestībā Dievam, tas, no kura mēs novēršamies ar sāpēm un naidu – īsts cilvēks, reāla pasaule – ir pamats Dieva neapskaužamai mīlestībai, kurā Viņš sevi pilnībā apvieno.

Dievs kļūst par cilvēku, par īstu cilvēku. Kamēr mēs cenšamies izaugt ārpus savas cilvēcības, atstāt cilvēku aiz sevis, Dievs kļūst par cilvēku, un mums ir jāatzīst, ka Dievs vēlas, lai arī mēs, cilvēki, būtu īsti cilvēki. Kamēr mēs nošķiram dievbijīgos no bezdievīgajiem, labos no ļaunajiem, cēlos no nekrietniem, Dievs savā īsto cilvēku mīlestībā neko nenošķir. Viņš neļauj mums iedalīt cilvēkus un pasauli pēc mūsu pašu standartiem, un sevi nostādīt kā tiesnešus pār citiem.

Tāda ir Dieva neizprotamā mīlestība. Dievs ieved mūs absurdā, pats kļūdams par īstu cilvēku un grēcinieku pavadoni, un tādējādi piespiežot mūs kļūt par Dieva tiesnešiem. Dievs līdzās ar īstu cilvēku un reālo pasauli nostājās pret visiem to apsūdzētājiem. Kopā ar cilvēkiem un pasauli Viņš nāk tiesātāju priekšā, lai šie soģi tagad kļūtu par apsūdzētajiem.