Debesu prieka mielasts jeb kāzu mielasts – līgava un līgavainis

Cits tēls un līdzība nākotnē gaidāmajai Dieva valstībai ir debesu prieka mielasts jeb kāzu mielasts (Mt.22:1–14; Mt.25:1–13; Atkl.19:9; Jes.25:6–8), un šeit pieder arī līgavas un līgavaiņa attiecības (Atkl.22:17-20).

Īpašais, kas ir līdzībā, nav saistīts ar miesīgajām baudām, bet ar ielūgumu uz šo mielastu, ielūguma pieņemšanu vai noraidīšanu un gatavību, gaidot līgavaiņa ierašanos. Arī līgavas un līgavaiņa attiecības nav saistāmas ar dzīvniecisku tieksmju apmierināšanu, bet ar vīra un sievas ilgām vienam pēc otra, savstarpēju pieķeršanos un saderību – kā Dievs to iesākumā radījis un noteicis (1.Moz.2:18–25) un kā tas tiek atjaunots, svētīts un nests kopībā Kristū (Ef.5:21–32) “līdz nāve jūs šķirs” (Rom.7:1). Tādēļ ir sacīts: “Jo augšāmcelšanās cēlienā ne precējas, nedz tiek precēti, bet visi ir kā eņģeļi debesīs” (Mt.22:30).

Taču Dieva valstība un debesu prieka mielasts nekad neatklājas kā cilvēku vajadzību sakāpināta izpausme un apmierināšana.

To paskaidro salīdzinājums ar Korāna 56. sūru “Kam jānotiek”, (tas ir, pēkšņi pārsteidzošā tiesa):

Kad notiks, kam jānotiek – nav noliedzams, ka Tam jānotiek! –, būs tad pazemotie un būs i paaugstinātie. Kad zeme trīsin trīsēs, kad kalni irtin irs un putekļos birzīs, tad būs jūsu trīs: tie, kas pa labi roki – un kuri pa labi roki? [atpestīti] – tie, kas pa kreis roki – un kuri pa kreisi roki? [neatpestīti], un tie Pirmie starp pirmajiem, tie Pieaicinātie tur tīksmības Dārzos – pulka tādu no senajiem ļaudīm, pa dažam i no pastarām audzēm –, zeltšūtos sēdekļos zvilnēs tie vaigu vaigā, tos mūžjauni puisēni apnēsās kausiem un krūkām, un ar biķeri no tīravota – nedz pie galvas sirgs tie no tā, nedz skurbs –, un augļiem, kādi nāk prātā, un putnu gaļu, kādu tik kāro. Un melnaces tur kā lolotas pērles – atalgai par visu, ko tie darījuši. Tie nedzirdēs tur ne valšķīgas valodas, ne apgrēcību, bet tik saucam: miers! Miers!

Un tie, kas pa labi roki – un kuri pa labi roki? –, tiem lotus koki bez ērkšķiem, tiem banāni lēkšķēm un paēnis plašs, un straume trauc, un augļus daudz – pa tvērienam sniegti, neba viņiem liegti. Un līdzās tiem guldītas cēlās – paties, Mēs tās izcilus radījuši, Mēs tās jaunavas darījuši, gražīgas vienaudzes visas – tiem, kas pa labi roki, – pulka tādu no senajiem ļaudīm, pulka i no pastarām audzēm…

Jēzus svētības slavinājumos (Mt.5:3–12; Lk.6:17–23) atrodam mierinājumu un apsolījumus par to, kas sagaida kārdinājumu nomāktos un vajātos Jēzus mācekļus tad, kad Dievs beidzot ņems visu valdīšanu Savās rokās. Grēks un ļaunums, kas pēc grēkākrišanas valda šajā pasaulē, tiks iznīcināts; taisnība, mīlestība un miers būs Dieva skatīšanā vaigu vaigā.