Dažas garīgas kalpošanas amata vadlīnijas Svētajos Rakstos
Garīgās kalpošanas amata izpratne Kristus Baznīcā vienmēr ir būtiski saistīta ar tādiem nozīmīgiem un plašiem bibliskās doktrīnas jautājumiem kā radīšanas kārtība, antropoloģija, kristoloģija, soteroloģija, eklezioloģija u.c. Šo daudzo aspektu apjoma dēļ garīgās kalpošanas amata kopība nevar būt pamatota ar kādu atsevišķu un bieži no kopsakara izrautu Bībeles pantu eksegēzi, bet gan vienīgi ar šo lielo biblisko kopsakaru apzināšanos, to hermenētisko analīzi. Kādreiz ārēji nesaistītos Bībeles fragmentus nevar patvaļīgi kombinēt vai aranžēt Aristoteļa vai neotomisma filozofijas ietvaros, tāpat vēl bezcerīgak ir tos “sadrāklēt” kopā daudz nekorektākajos modernā eksistenciālisma kopsakaros vai arī liberālteoloģijas sloganu kompendijos, kā to bieži dara doktrinālajos karos ap garīgās kalpošanas amatu. Šīs nepieciešamās pārejas starp atsevišķajiem bībeliskajiem tekstiem nevar nodrošināt ari Baznīcas patristika, kura gan var kalpot mums par godīgu un akurātu ilustratīvo materiālu Bībeles pašas lielajām kopsakarībām.
Šajā gadījumā arī mans primārais uzdevums nav sistematizēt visus Svēto Rakstu izteikumus par garīgās kalpošanas amatu, bet palīdzēt saskatīt to asi, ap kuru šie izteikumi centrējas.
Bībeles tekstā, kur tas tieši attiecas uz garīgās kalpošanas amatu, gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā mēs atrodam ne vien kādus ierobežotam svētvēstures slānim atbilstošus norādījumus, bet arī konsekventus, viengabalainus un nemainīgus principus, ap kuriem šie uz attiecīgu svētvēstures laika slāni attiecināmie norādījumi pieņem redzamu veidolu un funkcionē katram laikmetam atbilstošajā veidā, organizējot Dieva tautu- Kristus Miesu – derības attiecībām ar Dievu. Šie principi saglabājas stabili un nemainīgi arī mainoties derības veidam,- pārejot no Vecās Derības uz Jaunās Derības attiecībām. Pie šīs pārejas gan mainās garīgās kalpošanas būtiskais saturs, taču tās pamatprincipi paliek nemainīgi.
Apustulis Pēteris, uzrunādams Kristus Baznīcu, pielīdzina to Dieva uzrunātajam Israelim caur sacīto vārdu: “Jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā (..)” (1.Pēt.2:9). Tas vistiešākajā veidā atsaucas uz 2.Moz.19:5-6: “Bet tagad, ja jūs uzklausīsit Manu balsi un turēsit Manu derību, tad jūs Man būsit par īpašumu visu tautu vidū, jo Man pieder visa pasaule. Un jūs būsit Man par priesteru un ķēniņu valsti un par svētu tautu.”
Šīs svētības un izredzētības sākums pie Vecās Derības Israēļa ietiecas bībeliskajā senvēsturē pirms Sīnaja derības, kad Israēlis, būdams vēl Ābrahāma klēpī, top pārlaicīgās kalpošanas nesēja Melhisedeka svētīts, kā mēs to lasām 1. Moz. 14. nodaļā, un kas tiek iztirzāts dziļāk Vēstulē Ebrejiem 7.nodaļā. Šīs nošķirtās un īpaši izredzētās Dieva tautas derības attiecības ar Dievu kultiski tiek organizētas caur visu pirmdzimto īpašo piederību un atšķirtību tam Kungam, kuru personificē un īsteno Ievītu vietnieciskā kalpošana visu Israēla pirmdzimušo vietā, kā mēs to lasām 4. Moz.3:12-13a: “Redzi, Es sev izraudzīju no Israēla bērnu vidus Ievītus visu to vietā, kas atver mātes miesas kā pirmdzimušie no Israēla bērniem, lai Ievīti Man piederētu. Jo Man pieder visi pirmdzimušie (..)” Šī pirmdzimušo kultiskā kalpošana Vecajā Derībā, deleģēta Ievītiem, ietiecas Jaunajā Derībā kā Dieva tautas, Kristus Baznīcas īpaši aicināto kalpošanas kārtā, kā mēs to atrodam Rom.8:29: “Jo, kurus Viņš sākumā nozīmējis, tos Viņš nolēmis darīt līdzīgus sava Dēla tēlam, lai viņš būtu pirmdzimušais daudz brāļu starpā.” Tieši šajā vietā sastopas un centrējas tādi būtiski aspekti kā Kristus reprezentācija garīgās kalpošanas amatā, kas izteikta ar vārdiem “Dēla tēls”, un garīgās kalpošanas amatam un visai kristoloģijai īpaši nozīmīgais bibliskās antropoloģijas aspekts par “Dēla pirmdzimtību” vispār un par “Dieva Dēla pirmdzimtību” īpaši.
Pirmdzimtības īpašais un augstais izcēlums citu bībelisko faktu vidū nav nejaušība, bet ietiecas dziļi radības kārtībā un antropoloģijā, kur tā atklāj un personificē no vienas puses – antropoloģiskās kontinuitātes un nepārtrauktības ķēdi no tēva uz dēlu, kā mēs to redzam Vecās Derības un Jaunās Derības ģenealoģijas sarakstos, bet no otras puses – pirmdzimtība līdztekus atklāj un personificē arī šīs antropoloģiskās ķēdes izvērsumu, kur pirmdzimtība īpaši iniciē kādu būtisku un nozīmīgu aspektu, kurš tālākajās ģenealoģijas tiek, attiecīgajās robežās tikai reproducējot, nodots tālāk. Pirmdzimtības vīrišķums vai dēliskums, kā mēs to varētu saukt, atklāj un personificē dzimumu lomas antropoloģijā. Sīnaja derības kalpošana “debešķīgo lietu līdzībai un ēnai”, kā mēs to lasām Ebr.8:5a, iegūst substanciālu piepildījumu Kristū – Viņa kā Dieva Dēla pirmdzimtībā un Augstā Priestera kalpošanā, kurā tiek līdzi ietverta , Melhisedeka debešķīgā un pārlaicīgā kalpošana un Kristus – no cilvēku vidus ņemtā Augstā Priestera – kalpošana. Viņa Cilvēka Dēla kalpošana nāk pilnīgā vienotībā ar Viņa Dieva Dēla kalpošanu, kalpošanu pēc Melhisedeka kārtas, “kurš Dieva Dēlam līdzināms, paliek priesteris mūžam” (Ebr.7:3b). Melhisedeks, Dieva Dēla ēna un līdzība, svētī caur Ābrahāmu tos, kuri bija izredzēti kalpošanai debešķīgo lietu ēnai un līdzībai. Bet Kristus, patiesais Dieva Dēls, ir svētījis savu draudzi, kā mēs to lasām Jaunajā Derībā Vēstulē Efeziešiem, kura vairs nav kalpone ēnai, bet Ābrahāmam doto apsolījumu piepildījumam. Kristus to ir ne tikai svētījis, bet arī palicis par tās Galvu un tā par Viņa Miesu. Kristus Baznīca, atbrīvota no visa, kas tiešā kultiskā veidā saistīts ar kalpošanu ēnai bauslības derībā, visā atziņas dziļumā, pilnumā un nopietnībā nolikta to nemainīgo principu priekšā, kuri nosaka kalpošanas kārtību patiesajai būtībai, saskaņā ar mūžīgo Dieva kārtību un gribu. Nesalīdzināmi pārākā atziņa kura dota Kristū, noliek arī pārākas atbildības priekšā. Tik pārākas, cik mūžīgais ir pārāks par laicīgo, būtība pārāka par ēnu. Romas bīskaps Klēments I gadsimta beigās savā 1. Vēstule Korintiešiem 40. – 41. nodaļā raksta: “Mums, kas esam pārliecināti par to, iedziļinoties dievišķās atziņas dziļumos, kārtīgi jādara tas, ko Valdītājs pasludinājis piepildīt noteiktos laikos. Viņš pavēlējis pienest upurus un pildīt kalpošanas ne kā pagadās, nekārtīgi, bet īpašos laikos un stundās. Tāpat Viņš noteicis to, kur, kam un kad to jāpilda. Viņš pats ir noteicis pēc savas visaugstākās gribas, ka visam jānotiek svēti un labprātīgi, kā tas Viņam ir labpaticies. Tā nu tie, kuri izpilda upurēšanas noteiktos laikos, ir Viņam patīkami un svētīgi, jo, sekodami Valdītāja baušļiem, tie neapgrēkojas. Augstajam priesterim noteikta sava kalpošana, priesterim noteikta viņa vieta, savukārt Ievītiem uzlikti viņu pienākumi, laicīgais cilvēks saistīts ar laicīgiem noteikumiem. Katrs no jums, brāļi, pēc noteiktās kārtības esiet patīkami Dievam, palikdami labā sirdsapziņā un cieņā, nesniegdamies pāri mums noliktajam kalpošanas mēram. Ne visur, brāļi, tiek pienesti nepārtraukti upuri, solījumi, upuri par grēkiem vai salīdzināšanās upuri, bet vienīgi Jeruzalemē. Un arī tajā ne kurā katrā vietā tiek upurēts, bet vienīgi tempļa priekšā uz upuru altāra, Augstā priestera un iepriekšminēto kalpotāju aplūkoti un pienesti. Bet tiem, kuri dara kaut ko pret Viņa gribu, tiek piespriests nāves sods. Uzlūkojiet, brāļi, cik daudzkārt pilnīgāku atziņu mēs esam iemantojuši, un līdz ar to, cik gan lielākai bīstamībai esam pakļauti.”
Šī augstā atbildības apziņa pret garīgās kalpošanas amatu ir nākusi no apustuļiem un no Baznīcas tēviem. Tā ir tā pati tradīcija un izpratne, kuru apliecina arī luteriskās apliecības raksti, neko īpašu negribēdami pielikt klāt. Ne velti Augsburgas apliecības visīsākais artikuls ir XIV – “Par garīgo amatu un ordināciju”, kurā ir rakstīts: “Par baznīcas amatu (oriģinālā – baznīcas pārvaldīšanu) mēs mācām, ka neviens nedrīkst baznīcā publiski mācīt, sludināt vai pasniegt sakramentu, ja tas nav uz to aicināts saskaņā ar likumīgo kārtību.”
Līdz ar to luteriskā tradīcija visā kopumā akceptē to kārtību, kāda bija noteikta kristīgajā draudzē agrāk. Un lai arī tā neakceptē pieņēmumu, ka ordinācija garīgajam amatam būtu sakraments (kā to neakceptē arī Baznīcas tēvi), tomēr Luteriskā Baznīca ir vienmēr akceptējusi garīgās kalpošanas amata kanoniskumu saskaņā ar Dieva gribēto kārtību Kristus Baznīcā, kādu mēs to redzam Svētajos Rakstos.
SIEVIEŠU ORDINĀCIJAS JAUTĀJUMS
No iepriekšminētā izriet, ka attiecībā uz šo jautājumu garīgās kalpošanas amata bibliskajā izpratnē ir trīs fundamentāli, savstarpēji saistīti, bet arī katrs par sevi pietiekami aspekti:
- Radīšanas kārtība, kurā līdzi tiek apskatīta ari bibliskā antropoloģija. Šī kārtība nosaka arī vīrišķā un sievišķā funkcionālās atšķirības un dažādos uzdevumus. Pilnais cilvēks – “viena miesa”, kurā sievišķais atrodas vienlaikus saklautības un pakļautības attiecībās ar vīrišķo, kas ir izteikts ar Bībeles vārdiem Radīšanas stāstā: “palīgu, kas būtu ap to”; pakļautība kārtībā un sakļautība cieņā. Garīgās kalpošanas amata jautājums nav hierarhijas jautājums, bet gan kārtības jautājums, kalpošanas kārtības jautājums. Šeit varētu uzdot jautājumu par kalpošanas būtību vispār, tas ir jautājums, kuru uzdod ari pats Kristus: “Jo kas ir lielāks: vai tas, kas sēž pie galda, vai tas, kas kalpo? Vai ne tas, kas sēž pie galda? Bet Es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo” (Lk.22:27).
Tā sauktā “Galvas teoloģija” (Ef.5:22 u.c.) arī tiek ietverta līdzi šajā bibliskajā antropoloģijā.
- “Embrionālā baznīca”. Šeit mēs vēršamies pie Jēzus piemēra. Jēzus un apustuļi, Jēzus un Viņa mācekli. Evaņģēlijos mēs redzam izveidotu jau zināmu apustulāta institūtu. Mk.3:14 mēs lasām par apustuļu aicināšanu (burtisks tulkojums no grieķu valodas): “Un Viņš darīja tos divpadsmit.” Kā darīja, tas nav paskaidrots, taču nevis pasauca, bet darīja. Tālāk, kas attiecas uz šo aspektu, mēs redzam vīriešu un sieviešu lomu un darbību evaņģēlijos, kas ir visai atšķirīgas.
-
Jaunās Derības eklezioloģija, kuru mēs redzam apustuļu vēstulēs un Apustuļu darbu grāmatā, un kur attiecībā uz sieviešu līdzdalību garīgās kalpošanas amatā mēs pavisam vienkāršā kopsavilkumā lasām apustuļa Pāvila 1.Kor.14:34 un 1.Tim.2:12, kur apustulis šo līdzdalību noteikti noraida. Taču šie apustuļa izteikumi nebūt nav kāda īpaša atklāsme vai rēgula, kas iet pāri pār lielajiem Bībeles kopsakariem, bet ir šo kopsakaru loģiska konsekvence.
Bībelē nav sieviešu publiskās un institucionālās garīgās kalpošanas amata. Tāpat nav arī nekādas norādes uz tāda iespējamību Bībeles hermenētiskajā analīzē.
Feminīnā priesterība ir pilnīgi ārpus bībeliskajiem kopsakariem, un šis jautājums tā arī varētu palikt elementāras katehēzes līmenī kā līdz pavisam nesenai pagātnei, kad pilnīgi pietika ar svētā apustuļa Pāvila vārdiem, iemiesotiem Baznīcas tradīcijā, taču neticīgo un apmulsināto dēļ mēs esam spiesti meklēt dziļāk bibliskās garīgās kalpošanas amata būtību, par kuru Bībele pati liecina skaidrā veidā. Šī jautājuma pamatā nav neizpratne, bet pavisam nožēlojama neticība.
ILUSTRĀCIJAS
Kulturālie un sociālie apstākļi agrīnās kristietības laikā ir tādi, kuros mēs redzam lielu sieviešu lomu visās jomās. Sievietes ir ārstes, filozofēs, mācītājas dažādās filozofijas sistēmās. Sieviešu priesterība ir Ķibeles, Izīdas, Dēmetras, Artemīdas kultos. Turklāt Dēmetras un Artemīdas kulti nosaka pieeju pie vissakrālākajām vietām tikai sievietēm. Mistēriju kultu iniciācijās sievietes ir vienlīdzīgas ar vīriešiem visās iniciāciju pakāpēs, tās vada rituālus un māca. Piemēram, Dionīsa kultā tiek nivelētas visas vecuma un dzimuma atšķirības, un šī kulta rituāli pat prasa, lai šīs lomas tiktu mainītas un apgrieztas.
Baznīcas tēvi izrāda īpašu jūtīgumu attiecībā uz vīriešu un sieviešu līdztiesību. Gregors no Nazianzas, vērsdamies pret vīriešu šovinismu, raksta: “Lielākā daļa no vīriešiem ir slimīgi vērsti un neobjektīvi, šī iemesla dēļ viņi apspiež sievietes.”
Hrizostoms raksta: “Tikumības ziņā sieviete bieži ir pietiekami augstu, lai instruētu vīriešus. Kamēr tie klejo apkārt līdzīgi kovārņiem putekļos un dūmos, tikmēr sievietes lidinās līdzīgi ērgļiem tikumības augstajās sfērās.” Komentējot Priskillu, kura māca Apollu, Hrizostoms par 1.Tim.2:12 raksta, ka Pāvils neizslēdz sievietes pārākumu, kad viņa tiek iesaistīta mācīšanā tad, kad vīrietis ir neticīgais vai maldos. Tajā pašā laikā par garīgās kalpošanas amatu tas pats Hrizostoms raksta: “Bet, kad vajag stāties baznīcas priekšā un uzņemties atbildību par tik daudzām dvēselēm, tad visa sieviešu dzimta un lielākā daļa vīriešu netiek pieļauta pie tik nozīmīgas lietas.” Un citur: “Dievišķais likums ir liedzis sievietēm šo kalpošanu, bet viņas cenšas tajā ielauzties, taču tā kā viņām pašām nav dota vara, tad viņas to dara caur citiem.”
Tertuliāns II gadsimtā raksta: “Nav atļauts sievietei baznīcā runāt, nedz mācīt, nedz kristīt, nedz upurēt Euharistiju, nedz arī pieprasīt sev tādas funkcijas, kas raksturīgas vīrietim, un mazāk par visu – priesterības amatu.”
Epifāns IV gadsimtā raksta: “Nekad no pasaules iesākuma sieviete nav kalpojusi Dievam kā priestere.” Un citur: “Ja Dievs būtu devis sievietei norādījumus mācītāja amatam, tad šajā gadījumā Marijai tas būtu patiesi jāsaņem, taču viņai netika dotas kristīšanas tiesības.”
Potiuss, Konstantinopoles patriarhs, raksta “Normokanonā”: “Sieviete nevar kļūt par priesteri.”
Laodiķejas sinode 344.gadā pasludina, ka sieviete nevar ieiet altāra telpā, Nimesas sinode 394.gadā: “Sievietes nedrīkst ordinēt par mācītājām.”
Tajā pašā laikā ir pazīstamas ķecerības perifērajās grupās, kuras māca un dara savādāk. Irenejs II gadsimtā raksta par gnostiķi Markionu un viņa rituāliem, kur viņš kopā ar sievietēm konsekrēja žēlastības kausu, lai šīs sievietes iepilinātu šajā kausā savas asinis.
Epifāns IV gadsimtā raksta par kādu Quintillians sektu, kur bijušas sievietes – bīskapes un priesteres; kuras atsaukušās uz Ievu kā uz sievišķās priesterības prototipu (šeit būtu vietā atcerēties, ko pirmais Ādams saņēma no šī sievišķās priesterības prototipa, un kas no tā sanāca). Šī sekta jau tajos laikos atsaucās uz šodien tik populāro Bībeles pantu Gal.3:28.
Origēns uzstājās pret montānistiem, kuri apelē pie Vecās Derības pravietēm.
Arī agrīnajos viduslaikos spirituālistu un gnostiķu sektās ir sieviešu priesterība.
Inocents III (XII gs.) savā bullā pret sieviešu klosteru abašu sludināšanu un grēksūdzes pieņemšanu raksta: “Neko nenozīmē, vai augsti svētītā Jaunava Marija stāv augstāk un ir vairāk izcila nekā visi apustuļi kopā, tas tomēr nebija viņai, bet apustuļiem, kuriem Kungs uzticēja valstības atslēgas.”
IV gadsimtā “Apustuliskās konstitūcijas” raksta: “Jēzus darīja to, ko Viņš darīja, un Viņš neuzticēja savai Baznīcai norādījumus par sievietēm mācītājām. Viņš zināja radīšanas kārtību.”
Un Luters, apgalvodams, ka visiem ir spēks sludināt, piebilst, ka ne visiem ir dota publiskā kalpošana, un uzskata apustuļa Pāvila vārdus par normu. Luters ir arī sacījis: “Bauslībā Svētais Gars bija pakārtojis sievieti vīrietim, un apustuļos Svētais Gars nerunā pretī pats sev.”
[Pārpublicēts no teoloģiskā žurnāla Mantojums]
Ieskaties