Darīt divkārtēju grēku

Cilvēks, kurš domā iemantot žēlastību ar to, ka dara, cik vien ir viņa spēkos, krāj grēku pie grēka, tā kļūdams divkārt vainīgs.

No sacītā kļūst skaidrs: ja cilvēks dara, cik ir viņa spēkos, viņš grēko un meklē savu labumu visos ceļos. Bet tas, kurš iedomājas, ka caur grēku kļūst žēlastības cienīgs, tas pievieno saviem grēkiem vēl arī lepnību un pārdrošību; tad viņš vairs neuzskata grēku par grēku un ļaunumu par ļaunumu.

Tā teikts Jeremijas 2:13: “Jo mana tauta ir atļāvusies divkārtēju grēku: tie atstājuši Mani, dzīvā ūdens avotu, un izrakuši sev akas, caurumainas akas, kas nepatur sevī ūdeni!” Tas ir, savu grēku dēļ viņi ir tālu no Manis, un vēl tie cenšas darīt labu savā pašu spēkā.

Tādēļ tu saki: ko tad mums darīt? Vai salikt rokas klēpi, ja jau nespējam darīt neko citu, kā vienīgi grēku?

Uz to es atbildēšu: tomēr nē! Bet klausies šajos vārdos un tad – meties ceļos, lūdz pēc žēlastības un liec visas savas cerības uz Kristu. Viņā ir mūsu pestīšana, mūsu dzīvība un augšāmcelšanās. Jo tādēļ tiekam pamācīti, tādēļ bauslība māca mūs pazīt grēku, lai mēs atzītu mūsu grēkus un tad – izlūgtos un saņemtu žēlastību.

Tā Viņš pazemīgajiem dod žēlastību (1.Pēt.5:5) un tas, kurš pats sevi pazemina, top paaugstināts (Mt.23:12). Bauslība pazemo, bet žēlastība paaugstina. Bauslība rada bailes un dusmību, žēlastība – cerību un žēlsirdību.

Proti, caur bauslību nāk grēku atziņa (Rom.3:20), bet caur grēku atziņu sasniedzam pazemību un caur pazemību – žēlastību. Tā Dieva savādie darbi beidzot paveic šo īsto darbu – dara cilvēku par grēcinieku, lai varētu viņu taisnot.