Cilvēku glābj dzirdētā Vārda darīšana

“Bet esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi maldinādami. Jo, ja kāds ir vārda klausītājs un ne darītājs, tas līdzinās vīram, kas savu miesīgo seju aplūko spogulī. Jo viņš sevi aplūko un aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš bija. Bet, kas ieskatīsies un paliks pilnīgajā svabadības likumā, nebūdams aizmāršīgs klausītājs, bet darba darītājs, tas būs svētīgs savā darbībā.” [Jēk.1:22-25]

Jēkabs šajā tekstā saka: “Bet esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi maldinādami.” Kas cītīgi uzklausa, lasa un apsver Evaņģēliju, bet netic tam ar visu savu sirdi, tas sevi maldina ar šo uzklausīšanu, lasīšanu un apsvēršanu. Bet vai šāda pamācība vispār ir nepieciešama? Vai tad tie, kas nespēj noticēt Evaņģēlijam, vispār spēj to cītīgi uzklausīt? Un vai tad nav tā, ka tie, kas ir čakli klausītāji, tie pavisam noteikti tic tam? Varētu tā domāt. Bet vai mūsu ikdienas pieredze nemāca tieši pretējo?

Daudzi ir cītīgi Dieva Vārda klausītāji, bet nav tā darītāji. Viņi ļauj sev pasludināt par Kristu, bet viņi joprojām Viņam netic. Viņi dzird par žēlastību, bet to nepieņem. Viņi mācās par pestīšanas ceļu, bet viņi nestaigā pa to. Lai arī dzirdētais viņus var aizkustināt, viņi paliek, kā tādi, par kuriem Svētais Jēkabs šodienas lasījumā saka: “Tas līdzinās vīram, kas savu miesīgo seju aplūko spogulī. Jo viņš sevi aplūko un aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš bija.” Kamēr baznīcas dievkalpojums vēl nav beidzies, viņi var teikt: “Tas bija skaists (vai uzrunājošs) sprediķis,” tomēr, izejot no baznīcas, viņi sāk runāt par kaut ko citu un viņu sirdis ir iesaistītas pasaulīgās lietās. Ātri tiek aizmirsti sprediķī paustie norādījumi, mierinājuma vārdi un izteiktais nosodījums!

Kādu labumu šādi cilvēki gūst, dzirdot, lasot un apsverot Dieva vārdu? Viņi neko no tā neiegūst. Cilvēku glābj nevis sprediķa uzklausīšana, bet gan dzirdētā darīšana, Vārda turēšana. Īsāk sakot, Vārda darīšana ir ticība. Kristus mums saka: “Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat Tam, ko Viņš ir sūtījis. .. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!” [Jņ.6:29, 8:51]

Tāpēc Jēkabs piebilst: “Bet, kas ieskatīsies un paliks pilnīgajā svabadības likumā, nebūdams aizmāršīgs klausītājs, bet darba darītājs, tas būs svētīgs savā darbībā.” Cilvēkam, kurš dzird Evaņģēliju, nevajadzētu būt kā tādam, kurš, ejot garām spogulim, tikai tajā ieskatās. Tā vietā viņam vajadzētu būt kā tādam, kurš nostājas pie spoguļa un rūpīgi apsver tajā redzamo attēlu. Viņam bauslības spogulī ir jāierauga sevi kā grēcinieku, – kā grēcinieku, kura dēļ Kristus izcīnīja samierināšanos ar Dievu, izpirkšanu no elles, žēlastību, grēku piedošanu, taisnību, dzīvību un pestīšanu. Tas iedegs ticību viņā, un viņš to satvers un lietos, rodot mierinājumu tajā, kas viņam ir dāvāts. Tā viņš ”būs svētīgs savā darbībā”.

Nemānīsim sevi, domājot, ka pietiek, ja Evaņģēlijs tiek uzklausīts tikai ar ausīm. Mums tas jāsadzird kā Vārds, kas mums atver Debesis. Un, ja tas tagad iededz kaut vai tikai ticības dzirkstelīti, lai mums izdodas to pasargāt, lai tā netiek viegli nodzēsta, bet lai tā top par stipru liesmu, līdz mēs sasniedzam ticības mērķi: savas dvēseles pestīšanu.