Cilvēks un viņa dvēsele

Dāvids 139. psalmā izsaka prieku un izbrīnu par Dievu, savu Radītāju, kas ir visapkārt ap viņu un redz visas viņa domas jau no tālienes. Dievs ir gādājis par Dāvidu vēl pirms viņa dzimšanas un veidojis Dāvida miesu viņa mātes ķermenī: “Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina. Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts, zemes dziļumos veidots. Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas.” (Ps.139:13–16)

Šajā tekstā var pamanīt vairākas nozīmīgas lietas:

• Dāvids runā par sevi, distancējoties no savas miesas, sava ķermeņa – viņam kā personai, Dāvidam, tiek piešķirta miesa (..Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni);
• Dāvids runā par sevi kā par personu arī tad, kad viņš vēl nav ieņemts mātes miesās (.. Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli .. Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas);
• Dāvids kā Dieva radīta būtne vienlaikus ir garīga un fiziska būtne. Šīs abas daļas kopā veido viņa pilnīgo “es” (Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts .. Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts, zemes dziļumos veidots).

Dāvids saka: “Tu.. piešķīri man ķermeni.” Tas nozīmē – viņam, Dāvidam, ir piešķirts ķermenis, un tādējādi Dāvids šeit netieši norāda uz dvēseli kā dziļāko cilvēka personas būtības nesēju, kas pastāv neatkarīgi no personas miesas un, iespējams, pirms tās (Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas).

Arī būdams bez miesas (pirms tā viņam tika dota un arī pēc nāves, kad tā viņam tika atņemta), Dāvids bija, ir un būs Dāvids. To skaidri attiecībā uz citiem svētajiem apstiprina mūsu Kunga vārdi: “Es esmu Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.” (Mt.22:32) Kad šie vārdi tika izteikti, Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba miesas jau vairākus gadu simtus bija satrūdējušas pīšļos, bet Dievs vēl aizvien sauc sevi par Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievu, jo viņu dvēseles ir dzīvas un viņi vēl aizvien ir Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs. Turklāt – un tas ir ļoti svarīgi – Jēzus ar šiem vārdiem pamato mirušo augšāmcelšanos! Tas nozīmē, ka dvēsele arī bez miesas pilnībā saglabā personas būtiskās iezīmes un pēc augšāmcelšanās saņems jaunu, augšāmceltā Kristus godības miesai līdzīgu ietērpu (Fil.3:21). Bībelē arī daudzās citās vietās tiek runāts par cilvēka dvēseles pēcnāves eksistenci, kurā tā ir šķirta no miesas (piemēram, Lk.16:22-23; Atkl.6:9-11, 14:13; Jes.14:4-10).

Protams, cilvēka dvēseles, viņa būtības, izpausmes top citiem redzamas, dzirdamas un sajūtamas, pateicoties viņa miesai, taču Bībelē aprakstīti arī daži gadījumi, kad mirušie, kuriem vairs nav miesas, atsevišķos Dieva noteiktos apstākļos var saistīties ar dzīvajiem redzamā un dzirdamā veidā. Kā piemēru varētu minēt mirušā Samuēla sarunu ar Saulu (1.Sam.28) vai jau apmēram 13 gadsimtus pirms Jēzus dzīves laika mirušā Mozus sarunu ar Jēzu, ko redz un dzird arī apustuļi Pēteris, Jēkabs un Jānis (Mt.17:3–6).

Ja jau mirušais Mozus, kura miesas jau sen satrūdējušas, var sarunāties ar Jēzu un mirušais Sāmuēls, kura miesas dus kapā, var atklāties Saulam un ar viņu sarunāties – vai tad viņi vēl vairāk nebūtu tie paši – Mozus un Samuēls –, pat ja savās šīszemes dzīves dienās būtu tapuši triekas, atmiņas zuduma vai kādu citu slimību skarti? Slimības un nespēks nebūtu pārmācis viņu būtību! Viņi nebūtu “tas, kas no viņiem palicis pāri”, bet gan Mozus un Samuēls.

Par to, ka dvēsele pastāv zināmā neatkarībā no miesas stāvokļa vai spējām, liecina arī mūsu pašu pieredze. Ja atceramies savas pirmās bērnības atmiņas, kādus īpašus, spilgtus, notikumus, tad pamanām, ka tās nav tikai atmiņas par kādiem ārpus mums noritošiem notikumiem, bet tās vienmēr ir atmiņas par mums pašiem – kā mēs šos notikumus uztvērām un piedzīvojām. Šīs atmiņas pašiem par sevi ir cieši saistītas ar īpašu apziņu: “Tas esmu es.”

Mūsu pirmās bērnības atmiņas parasti saistītas ar 2–4 gadu vecumu vai pat agrāku laiku, kad mēs daudz ko vēl nezinājām, nevarējām, nepratām, nesapratām, neizjutām, tāpat arī daudzi fizioloģiskie un ar mūsu smadzenēm saistītie procesi notika citādi nekā pieaugušajiem vai nemaz vēl nebija sākušies. Tomēr pilnīgi neatkarīgi no visām šīm ar miesas un smadzeņu darbību saistītajām atšķirībām mūsu sevis apzināšanās un izjūta bija tāda pati, kāda tā ir šodien, kad esam kļuvuši pieauguši un esam apguvuši neskaitāmas iemaņas; tās neko nav pievienojušas mūsu sevis apzināšanās izjūtai vai padarījušas to citādu. Varētu pat teikt, ka, laikam ritot un mums pieaugot, tieši dvēsele ir tā, kas realizējas caur miesu un veido tās spējas un iemaņas un miesas spējas aug pretī dvēselē ietvertajam personas potenciālam, nevis otrādi. Tāpēc mūsu “skats no iekšpuses” gadu gaitā nav mainījies, lai gan citi, no malas skatīdamies, redzētu milzīgas pārmaiņas.

Līdzīgi tas ir arī tad, kad smadzenes un citi orgāni ir slimību vai vecuma izmaiņu deformēti un to darbība ir apgrūtināta vai būtiski traucēta. Šādi traucējumi var ļoti nopietni ietekmēt cilvēka saikni un mijiedarbību ar apkārtējo pasauli un citiem cilvēkiem, taču personas kodols jeb dvēsele paliek nemainīga.

Slimību vai vecuma izmainītais vai ierobežotais miesas stāvoklis var izraisīt lielas ciešanas, pārdzīvojumus vai neatbilstīgu rīcību, taču tas ir tas pats cilvēks, kas cieš, pārdzīvo vai maldās savās izjūtās. Ja mēs to neņemam vērā, tad saviem mīļajiem varam nodarīt neizsakāmas ciešanas. Minēšu vienu piemēru.

Kādu sirmu māmuļu bija ķērusi trieka, un viņa palika gandrīz nekustīga, bez runas spējām un gandrīz bez jebkādas adekvātas reakcijas. Tuvinieki, uzskatīdami, ka viņa neko nesaprot, sāka par viņu izteikties un pret viņu izturēties necienīgi. Kad mācītājs tuviniekiem skaidroja, ka viņa visu saprot un izjūt, tikai nespēj to citiem pateikt, tad slimniece pēkšņi itin kā atdzīvojās un sāka par apstiprinājumu māt ar galvu un vāri smaidīt, gluži vai sacīdama: “Jā, jā, tas tā ir.” Radinieki tūdaļ visu saprata un mainīja savu izturēšanos.

Bet ja slimniece nemaz nevarētu parādīt citiem, ko viņa izjūt? Vai tad tas nozīmētu, ka viņa neko nesaprot? Un ja viņa neko ar savām maņām nevarētu uztvert un saprast, vai tad viņa arvien nebūtu tā pati, kas agrāk? Kad cilvēks guļ dziļā miegā un neko nedzird, neredz un nevar citiem neko pateikt, kad viņš nezina, kas apkārt notiek, vai tad viņa būtībā un dvēselē kaut kas būtisks ir mainījies? Vai tad viņš nav tas pats cilvēks, kas viņš bija nomodā? Vai tad pret viņu nav jāizturas ar cieņu arī tad, kad viņš guļ? Viņš taču nav tapis ne par ko citu!

Kā viss iepriekšteiktais attiecas uz ticību un pestīšanu? Ticība, pestīšana un garīgā jaunpiedzimšana skar vispirms dvēseli. Protams, tas notiek miesā un caur miesu, jo ticība rodas no Dieva vārda, ko izrunā ar muti, uzklausa ar ausīm un uztver un pārdomā arī ar dabiskā saprāta palīdzību, tomēr īstā Evaņģēlija un ticības satvērēja ir dvēsele, nevis miesa. Dieva Svētā Gara spēkā iemantojusi ticību, cilvēka dvēsele nonāk jaunās attiecībās ar Dievu, un tad ticīgās dvēseles stāvoklis Dieva priekšā vairs nav principiāli atkarīgs no cilvēka vispārējā veselības stāvokļa. Atmiņas zuduma, prāta spēju aptumsuma vai bezsamaņas dēļ viņš nevar pazaudēt savu ticību un Dieva dotās pestīšanas dāvanas. Dvēsele šo mantu patur sevī, un nekāds miesas apgrūtinājums to nevar atņemt, jo ticība, tāpat kā cilvēka dvēsele, nav cilvēka smadzeņu darbības rezultāts, bet Svētā Gara atdzīvinātas un augšāmceltas dvēseles spēja paturēt Dieva dotās pestīšanas dāvanas līdz pat Kristus atnākšanas dienai: “Ja nu jūs esat augšāmcelti līdz ar Kristu, tiecieties pēc tā, kas augšā, kur Kristus sēž pie Dieva labās rokas. .. Jo jūs esat miruši un jūsu dzīvība līdz ar Kristu apslēpta Dievā. Kad Kristus – jūsu dzīvība – parādīsies, arī jūs līdz ar viņu tiksiet atklāti godībā.” (Kol.3:1, 3-4)

Vai cilvēks šai pasaulē dzīvo, vai mirst, – viņa dvēsele aizvien paliek dzīva Kristū, kā apustulis Pāvils to raksta: “.. ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam.” (Rom.14:8) Skaidra atziņa par šīm lietām patiesi ir īsts un varens mierinājums, kas droši pamatots Dieva īstenotajā cilvēka radīšanas darbā. Tāpēc neļausim sevi mulsināt ar pasaules gudrības vārdiem un atziņām, lai mēs vienmēr līdz ar Dāvidu varētu saukt: “Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina.”

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.1 (39)]