Cilvēka grēcīgā vēlme būt kā Dievam

“Tavs spēks un Tava taisnība, Dievs, sniedzas līdz debesīm; Tu, kas esi lielas lietas darījis, Dievs, kas ir tāds kā Tu?” (Ps.71:19)

Cilvēks krita grēkā, jo gribēja būt kā Dievs. Sātans sacīja cilvēkam: “Jūs mirt nemirsit, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.” (1.Moz.3:4-5) Tajā brīdī šādi tik viltīgi kārdinātie cilvēki atteicās no jebkādas pretestības. Doma, ka viņi varētu pacelties tik augstu kā Dievs, būdami pilnīgi brīvi un vairs nebūdami pakļauti Dievam, bija tik burvīga, ka viņi ātri aizmirsa visas Dieva svētības un pavēles un dedzīgi tvēra pēc aizliegtā augļa. Doma par to, ka viņi paši sev būs valdnieki un varbūt pat, ka varētu gāzt Dievu no Viņa troņa, cauršķēla viņu dvēseli kā abpus griezīgs zobens un pārrāva saiti, kas viņus bija saistījusi ar Dievu.

Vēlme būt kā Dievam joprojām slēpjas katra cilvēka sirdī. Katrs cilvēks pēc savas miesīgās dabas nevēlas būt pakļauts dievišķajam likumam. Viņš vēlētos būt pilnīgi brīvs darīt vai nedarīt visu, ko grib. Katrs cilvēks vēlētos būt absolūts kungs pār visu. Un, dzirdot Dieva dusmu un soda pasludinājumu par dievišķā likuma pārkāpumiem, viņš vēlas, kaut varētu gāzt Dievu no Viņa troņa. Cilvēka grēks, dievišķojot sevi, atklājas cilvēka augstprātībā un paštaisnumā.

Diemžēl mēs dzīvojam laikā, kad cilvēki nekaunas sevi paaugstināt. Sevis dievišķošanas grēks ir ietērpts zinātnes mantijā, ko cilvēks nekaunīgi valkā izrādīšanās pēc un slavē kā visdziļāko pētījumu un augstākās gudrības augli. Astoņpadsmitā gadsimta sākumā kristietībai uzbruka tā sauktie kristīgie sludinātāji un pasaulīgie gudrie, kuri izlikās ticam Rakstiem, bet realitātē noliedza to, ka Raksti pauž patiesību, un apgalvoja, ka daudzas līdz tam uzskatītās maldu mācības, nemaz nav maldu mācības, pamatojot to ar savu skatījumu uz Rakstiem. Šo ķecerīgo viltus skaidrotāju sagrozījumi viņus apkaunoja visas pasaules priekšā. Tagad šādi cilvēki atklāti un brīvi pilnībā noraida Rakstus, un pat kristīgu augstākās izglītības iestāžu skolotāji nekaunoties sludina, ka Dieva nav, ka visa pasaule ir Dievs un ka šis dievs visgodpilnāk atklājas cilvēkā un viņa saprātā.

Ar šo spriedumu cilvēks ir sasniedzis viszemāko līmeni savā atkrišanā no žēlastības. Sākotnēji viņš atkrita, jo vēlējās būt kā Dievs. Tagad viņš apgalvo, ka cilvēka gars, īpaši cilvēka saprāts, ir patiesais dievs. Cilvēks nevar attālināties tālāk no sava Radītāja. Mēs diez vai varam sagaidīt vēl skaidrāku zīmi, ka dzīvojam pēdējās dienās un ka Pastarā diena nav tālu. Tāpēc, ja mums kādreiz ir bijis iemesls, mums tas jāizmanto tagad, lai dedzīgi lūgtu Dievu.