Cilvēciskās dabas izpausmes

Tagad aplūkosim, kādā veidā šīs brīnumdarbs, ka Dievs rada jaunu sirdi, mums šeit, virs zemes, atklājas. Jo skaidrāk to ieraugām, jo labāk mums jāsaprot, kāda ir ikviena cilvēka vecā, kritusī daba un tās izpausmes.

No Dieva vārdiem, personiskās pieredzes un pasaules piemēra labi zinām, ka cilvēka dabu vislabāk raksturo pašgudrais, pašpārliecinātais, dvēselē vienaldzīgais un pasaulīgi vēsais prāts, kas bez bailēm un bijības spēj klausīties pat briesmīgākos Dieva spriedumus par sevi un bez elles izbīļa redzēt un aplūkot acu priekšā šos soda draudus.

Padomā, piemēram, par cilvēkiem, kas grimst alkatībā un mantkārībā, dzērumā vai laulības pārkāpšanā u. tml. Tie droši vien nekad nav šaubījušies par Dieva vārdiem (1.Kor.6:9-10): “Jeb vai jūs nezināt, ka netaisni neiemantos Dieva valstību? Nepievilieties! Ne netikli, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne malaki, ne vīriešu piegulētāji, ne zagļi, ne mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva valstību.” – Šo briesmīgo spriedumu tie ir dzirdējuši lasītu dievnamā, taču pa tuvāko ceļu aizgājuši, lai turpinātu tādā pašā garā un piepildītu savu grēku mēru bez jebkādas bijības no Dieva soda. Tāds, nedzīvs un snaudošs, ir kritušā cilvēka prāts, kas nesatver to, kas nāk no Dieva Gara.

Tomēr nepietiek ar grēcinieka spītību un pārdrošību, bet savā aklumā un apstulbotībā tas vēl uzdrošinās uzskatīt sevi par labu un krietnu sirdscilvēku. Dabiskās apstulbotības sekas ir tādas, ka grēknožēla un atgriešanās tam nav vajadzīga. Ja tu ar mīlestību šādu cilvēku aicināsi uz atgriešanos no grēkiem, tas kļūs tikai dusmīgs un rūgts, bet, ja tu vēl nemitēsies, tad visu ļauno garu vārdā – tas sūtīs tevi ratā!

Tādas būtībā ir cilvēciskās dabas izpausmes. Ja gadījumā kādam cilvēkam ir maigāks raksturs un labāka izglītība, tu pie viņa atradīsi virkni dabisku īpašību, kas būs tik jaukas, ka jau gandrīz gribēsi liecināt par viņa dievišķo dabu! Taču, tādu cilvēku iepazīstot pamatīgāk, tu ar šausmām jutīsi šī cilvēka dvesto nāves smaku un brīnīsies, cik gan viņa prāts var būt miesīgs, pasaulīgs, patmīlīgs, bet pāri visam – miris un nedzīvs Dieva, Kristus un glābšanas vēsts priekšā. Tas, iespējams, ir pat ļoti reliģiozs cilvēks, kam piemīt visjaukākie principi, priekšzīmīga uzvedība un labi darbi, kas atgādina dzīvu svēto. Taču tev tas jāpārbauda ar īsteno “pārbaudes akmeni” – ar Kristu un Viņa dzīvo darbu cilvēku dvēselēs, un tev būs jābrīnās – kas viss slēpjas cilvēka sirdī!

Cilvēka sirdī diemžēl ir viena vienīga patmīla, pārdrošība un vēsa vienaldzība Kristus žēlastības un lielā izpirkuma priekšā. Augstās dāvanas šāds cilvēks nevēlas atzīt par svarīgāko, bet tūdaļ no tām novēršas, it kā visu būtu jau iepazinis un noticējis. Tomēr viss šāds garīgums un baznīciskums nav pietiekams, jo šeit der vienīgi vārds par grēku piedošanu Kristus vārdā un ikdienas grēka un žēlastības pieredze. Ja cilvēku tas neinteresē, tad tas dzīvo vislielākajā pretrunā, jo ikvienai dievbijīgai dvēselei ir jāmācas saklausīt un dziedāt to dziesmu, kas vienīgā debesīs paliek mūžīgi jauna, par Jēru, kas ticis nokauts un ir izpircis mūs Dievam ar Savām asinīm (Atkl.5:9).