Bauslība un evaņģēlijs mācīšanās priekšmets

Tas, ka Dieva vārds Svētajos Rakstos nemainīgi – ir spēkā un ka tas nes pestīšanu, tas vienmēr ir pamatnosacījums šī vārda sludināšanai kristīgajā draudzē un tās mācīšanai, un, proti, arī tur un tieši tur, kur Svēto Rakstu autoritāte tiek apšaubīta vai arī noraidīta. Vienīgi no Svētajiem Rakstiem rodas iespēja atšķirt Dieva vārdu no cilvēku vārda, kas, zināms, bieži var radīt konfliktu autoritāšu starpā un iekšējās saistībās.

Svētie Raksti ir Trīsvienīgā Dieva vārds, tāpēc ka vienīgi ar tiem un tajos mēs sastopam Dieva Dēlu un caur Svēto Garu, tajos Viņš runā uz mums, lai mūs Savā sadraudzībā caur nāvi vestu mūžīgā dzīvībā. Bet Dieva vārda darbība notiek bauslībā un evaņģēlijā.

Bauslība un evaņģēlijs nav mācīšanas, bet gan mācīšanās priekšmets. Šo klasificējumu principiāli nosaka tas, ka Trīsvienīgais Dievs darbojas ar Savu vārdu.

1. Bauslība un evaņģēlijs veido Dieva vārda vienību, kurā Dievs ir darbojošais subjekts.
2. Pestīšanas vēstures aspektā bauslība un evaņģēlijs ir saistībā ar derības noslēgšanas norisi laika secībā, kas savā būtībā pamatots vecās derības laušanā cilvēku nepaklausības dēļ, kā arī uzticība, ko saglabā Dievs, sūtot un upurējot Savu Dēlu un tādējādi atjaunot Savu derību.
3. Bauslība un evaņģēlijs atrodas dialektikā, ka attiecināma uz pestīšanas vēstures situāciju, ko raksturo jēdzieni apsolījums un piepildījums, miesa un gars, ticība un skatīšana.

Ētikas jomā runa šeit nav tikai par labā un ļaunā atšķiršanu, bet gan par grēku un žēlastību, izglābšanu un Dieva tiesu. Pastāvot bauslības un evaņģēlija iedarbībai runa, tātad, nav vienkārši par saprašanu un piekrišanu, ne arī tikai par jautājumu ‘kas man jādara?’, kas jāatbild, risinot ētiska rakstura problēmas vai runa ir par atgriešanos un piedošanu saistībā ar jautājumu ‘Ko es esmu izdarījis?’.