Balstīt savu ticību uz nepareiza pamata
Ikvienai žēlastību meklējošai dvēselei ir būtiski vairīties no visizplatītākajiem un kaitīgākajiem maldiem, kas mēdz pavadīt mācību par dievbērnību, tas ir, cilvēki vispirms tiecas pēc iekšējās liecības un uz to grib balstīt savu ticību.
Tie meklē apliecinājumu labās sajūtās un žēlastības nojautās, ticības augļos un visādās zīmēs [piemēram, dziedināšanā, mēlēs runāšanā u. c.], nevis saņem Dieva vārdu un tic vienpiedzimušā Dēla vārdam. Ja šādi maldi netop novērsti, tad cilvēki ir nolemti neizteicamām mokām un milzīgiem šķēršļiem, iekams tie var iemantot īstu ticības pārliecību! Tāpēc allaž paturi prātā, ka glābšana nāk ar Dieva vārdu klausīšanos, pieķeršanos un turēšanos pie šiem vārdiem! Visi Svētie Raksti liecina, ka glābšana nāk no ticības, bet svētīgi augļi tam ir apliecinājums un ticības piepildījums.
Tāpēc ir muļķīgi sākt meklēt liecības, lūgt un gaidīt zīmes, sajūtas, emocijas un ticības augļus, iekams ir nākusi ticība. Jo tas nozīmē gaidīt augļus no koka, pirms tas ir iestādīts. Tas nozīmē sākt būvēt namu ar jumtu, pirms zemē ielikti pamati. Jo ticības lietās ir jāsāk ar vienkāršo un ārējo līdzekļu lietošanu, proti, klusi un nopietni studēt Dieva vārdus, ticēt un saņemt Dieva apsolījumus, pat ja tu citu vēl neko nejūti – kā vien grēku, raizes un necienību.
Tev jāapzinās, ka tu jau esi svētīgs, kaut arī vēl neproti priecāties par žēlastību ar pilnīgu pārliecību. Tava sirds ir izslāpusi pēc žēlastības, un savas vājās ticības rokas tu iztiep pēc Jēzus, tu nīsti un nosodi savu neticību un paštaisnību. Tomēr tu godini Dievu Viņa vārdos un sirdī nopūties: ak, kaut tik es varētu ticēt! Kaut tik es zinātu, ka Dieva žēlastība attiecas arī uz mani, tad neko citu, lielāku par to, es nevēlētos!
Redzi, kur mājo šādas nopūtas, izsalkums un slāpes pēc Kristus un Viņa taisnības, tur ticības dzirksts jau ir iedegta un Dieva Gars liecina ar tavu garu, ka esi Dieva bērns. – Tā ir liela žēlastība, ja mācies turēt Kungu pie vārda un tverties pie Pestītāja nopelna, vēl iekams tava ticība ir apzieģelēta.
Ievēro, kā izpaudās mūsu Kunga labpatika par spīti Viņa ārējai nelaipnībai (nosaucot sievieti par suni)! Kānaāniešu sieva tvērās pie ticības, tikai un vienīgi balstoties Jēzus vārdos! – Un beigu beigās Viņš sacīja: “Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi!” (Mt.15:28). Tam sekoja pilnīgais prieks un liecība par viņas ticības uzvaru. Šo pārliecību raksturo arī tas, ka ticībai seko uzvara, kas uzveic pasauli (1.Jņ.5:4-5). Taču šo ticības pārliecību iespējams gūt tikai ar paļaušanos un uzticēšanos Dieva vārdiem, kas Viņu pagodina un tādējādi apliecina, ka Tas Kungs ir visās lietās patiess un uzticams.
Nav nejauši, ka mēs šim tematam esam veltījuši tik daudz vārdu. Ir patiesi nožēlojami tas, cik populāri un izplatīti mūsu vidū ir maldi, ka gribam balstīt savu ticību uz jūtām, zīmēm un ticības augļiem. Tādēļ jo skaidrāk ir jāpaskaidro, ka Dievs Savus ļaudis vada brīnumaini un atšķirīgi – gan ticības sākumā, gan arī turpmāk, jau atrodoties žēlastības stāvoklī. Daži atnāk steidzīgi un jau drīz no dziļas dvēseles krīzes nonāk pie milzīga prieka un žēlastības pārliecības. Turpretī citi, īpaši tie, kam bijusi ilgstoša pieredze, kas daudz dzirdējuši Dieva vārdus, kas ir klusākas dabas cilvēki, pie ticības un žēlastības nāk daudz lēnāk. Viņiem bieži vien šķiet, ka tie joprojām atrodas tajā pašā grēka un nāves valstībā.

Ieskaties