Tu redzi Karls Olafs Rozeniuss arhīvu
Kādreiz maldīgi mēdz apgalvot, ka Kristība neko nedod, bet tikai simbolizē šķīstīšanu Jēzus asinīs, un ka Kristība ir masu rīcība, ar kuru mēs parādām savu kristīgo paklausību un apliecinām savu ticību, un ka Kristība pēc savas būtības nav grēku piedošanas līdzeklis, bet tikai simbols grēku piedošanai Jēzus asinīs.
Jautājums jau nav tikai par mazu bērnu kristīšanu, bet par pašas Kristības vērtību un nozīmi, un par pašiem lielākajiem Dieva valstības noslēpumiem virs zemes. Jā, tā tas ir, mani mīļie brāļi.
Jo ilgāk es dzīvoju, jo labāk redzu, ka īsts prāta gaišums un visa mūsu labklājība ir pilnībā atkarīga no Dieva žēlastības, jo, ja Dievs mūs atlaiž, maldos var iekrist ikviens un jebkurš var nemanot pazaudēt arī lielākos un svarīgākos ticības artikulus.
Aplūkosim, ko rakstījis Irenejs. Ņemsim vērā, kā Irenejs runā par Kristu:
“Viņš nāca, lai glābtu visus pats Sevī, es saku – visus, kas Viņā atdzimuši Dievam, zīdaiņus un mazus bērniņus, jaunos, nabagos un vecos ļaudis. Tādēļ Viņš piedzīvoja dažādus vecumus, zīdaiņiem kļuva zīdainis un tā svētīja zīdaiņus, un mazajiem Viņš kļuva maziņš un svētīja viņus, kas arī bija tādā vecumā.”
Kāds sacīs: “Tas ir dīvaini, ka agrīnās baznīcas vēsture tik maz runā par bērnu Kristību.” Atbilde: tas nemaz nešķitīs dīvaini, ja ieraudzīsim, cik patiesībā maz mums ir vēstīts par daudz lielākiem notikumiem baznīcā šajā Pirmajā baznīcas laika posmā.
Pārpublicējot obligāti jānorāda atsauce. Visas tiesības patur :: e-BAZNICA :: © 2007-2019
Atsauces (0)