Augšāmcelšanās

Kristus augšāmcelšanās seko Viņa nokāpšanai mirušo valstībā. Bībele īpaši uzsver Viņa miesīgo augšāmcelšanos. Kaps bija tukšs.

Tikpat spēcīgi tā uzsver to, ka Jēzus augšāmceltais ķermenis ir tas pats ķermenis, kas Viņam bija zemes dzīves laikā. Tas vienīgi ir ieguvis jaunas īpašības un ir apskaidrots. To mēs varam lasīt visos augšāmcelšanās aprakstos, kad Viņš parādās saviem mācekļiem. (Jņ.20-21)

Pēc četrdesmit dienām, kad Jēzus bija parādījies mācekļiem, Viņš uzkāpa debesīs. Viņš tika paņemts prom no mācekļiem, visiem to redzot, un tāpat arī eņģeļi pasludināja Viņa atgriešanos. Būdams debesīs uzņemtais Pestītājs, Viņš sēž pie Dieva labās rokas, kur eņģeļi, visi spēki un varas ir Viņam pakļauti. (1.Pēt.3:22)

Šajā gadījumā mums arvien no jauna sev jāatgādina un jāapliecina, ka Jēzus savas cilvēcīgās dabas veidolā sēž pie Dieva labās rokas. Jēzus ari pēc savas uzņemšanas debesīs joprojām ir cilvēks. Tagad Viņam nav nekādu robežu Viņa dievišķo īpašību pielietojumā. Dievs ir Viņu īpaši paaugstinājis.

Kristus paaugstināšana sasniegs savu kulmināciju Pastarā dienā, kad Viņš atgriezīsies virs zemes redzamā veidā, lai tiesātu dzīvos un mirušos. Tad visiem atklāsies, kas Viņš ir. Tad Viņš vairs nebūs “zīme, kas runā pretī”. (Lk.2:34) Tad pasaules aizvainojumam par Viņa pazemību būs pienācis gals. Visā pasaulē vairs nebūs atrodams neviens Kristus noliedzējs. Visi locis ceļus Viņa priekšā. (Fil.2:10-13) Pazudinātie to darīs šausmās, izglābtie pateicībā un priekā.